Alvis Lukša: Karā pie daudz kā var pierast, vienīgais, pie kā nevar, ir līķa smaka

Pēc tam, kad drons tika likvidēts, dabūjām video no tā. Ir redzams, kā drons uz manis nomet bumbu.

– Kāds tev bija šis rīts?
– Gulēju ne visai labi, tikai ap trijiem varēju aizmigt, jo kāja vēl ir aizšūta. 29. maijā, kad atradāmies Pirmajā Limanā (pilsēta Ukrainas austrumos, Doņeckas apgabalā – aut.), aiz Kupjanskas, drons apmēram 60–70 centimetru attālumā no manis nometa bumbu. Izdzīvot bija nereāli, bet notika kaut kāds brīnums.

Visa labā puse bija pilna šķembām, plecā un mugurā to vairs nav, viena vai divas vēl palikušas kājā, ikru muskulī.
Drons bija tēmēts tieši uz mani. Pirms tam manu komandieri nošāva snaiperis, es pārņēmu vadību, biju ļoti aktīvs, drons to pamanīja un nolēma mani likvidēt. (Smejas.)

– Kā izpaudās aktivitāte?
– Kad nošāva komandieri, izsaucu evakuācijas komandu, vēl turpinājās kauja. Kad ieradās mediķi, arī viņiem vajadzēja iesaistīties kaujā. Man viņiem vajadzēja izskaidrot, ko un kā darīt.