Likme bija mana dzīvība. Neviens nesolīja, ka es vispār iznākšu no slimnīcas

Ārsti manai mammai Dacei un tētim Gundaram teica, ka jābūt gataviem uz visu. Neviens nesolīja, kas es vispār iznākšu no slimnīcas.

Likme – dzīvība

«Tolaik man bija trīs gadi. Es spēlējos (patiesībā dauzījos!) ar divus gadus vecāko māsu Kristu. Skrēju, kritu un… ar galvu atsitos pret sekcijas metāla rokturi. Trauma bija smaga: galvaskausa lūzums ar kaula šķembām, kas iespiedās smadzenēs. Padomju gados bija citi likumi – vecākiem neļāva palikt slimnīcā kopā ar bērnu. Ārsti manai mammai Dacei un tētim Gundaram teica, ka jābūt gataviem uz visu. Neviens nesolīja, kas es vispār iznākšu no slimnīcas. Likme bija mana dzīvība,» Agnese stāsta.

Viņai veica divas smagas operācijas. «Pirmajā tika iztīrītas šķembas. Kādu gadu vai mazliet ilgāk staigāju ar vaļēju galvaskausu, kam pāri bija pārvilkta tikai āda. Man bija jādzīvo saudzējošā režīmā un jāsagaida, līdz viss apdzīst. Tikai tad varēja veikt otru operāciju, un visu šo laiku es dzīvoju mājās. Mamma aizgāja no darba, lai pavadītu laiku kopā ar mani. Tolaik nebija tādu tehnisko palīglīdzekļu kā tagad, bet tētis piegāja lietai radoši un pats izgatavoja plastikāta uzliktni – tādu kā cepurīti, kas nosedza galvu labajā pusē, kur bija trauma. Citādi pat vismazākais pieskāriens varētu kļūt letāls… Protams, biju bez matiem, un man vienmēr galvā bija cepure, lai nemulsinātu apkārtējos. Es kaunējos par to, ka man nav matu un neatkarīgi no gadalaika jāstaigā cepurē. Skats bija diezgan nepatīkams, bet es kā bērns to nesapratu.