Agneses Leiburgas divu insultu pieredze: Skan patētiski, bet – nedrīkst pārstāt dzīvot

Nedrīkst sev galvā ielaist domu, ka tu tagad esi invalīds un neko nevari. Tā nedrīkst domāt!

Sēžam omulīgajā Pogu māju virtuvē Dobeles novada Ķirpēnos un dzeram Henrija tēju (tā ir īpaša liepa ar milzu ziediem, kuru netālu no mājas iestādījis Agneses vīrs Gvido, labi zināms arborists). Turpat netālu uz grīdas guļ ģimenes mīlule – akitas šķirnes suņu meitene Juka… Sarunas laikā daudz jokojam. Arī tāda – mazliet melna – humora ir daudz. Par sevi Agnese teic, ka ir ar pavieglu raksturu, tas viņai esot iedzimts no tēva: «Varbūt tādēļ man ir drusku vieglāk pieņemt esošo situāciju. Draudzenei sacīju, ka, no vienas puses, esmu laimīga, ka man ir bijis insults. Viņa jautāja, vai esmu jocīga? (Smejas.) Taču, pateicoties šai pieredzei, esmu iepazinusi tik daudz kolosālu cilvēku. Man pašai nav sajūtas, ka esmu paveikusi kaut ko tādu, ka esmu ļoti stipra. Man līdz stiprumam vēl ir kā līdz kosmosam. Kad noskriešu vai noiešu maratonu, lūk, tad varēsim runāt par stiprumu!»

Viss sākās ar pelēkiem pleķīšiem

«Labi atceros pagājušajā gada 8. septembri. Tā bija trešdiena. No rīta aizvedu savu auto uz servisu, nostrādāju visu darbadienu, nodevām uz tipogrāfiju avīzi (Agnese bija laikraksta Zemgales Ziņas redaktore – red.), bet mājās braucu ar autobusu un kādus divarpus kilometrus no pieturas nācu kājām. Kad izkāpu no autobusa un sāku iet, bija sajūta, ka acīm priekšā ir tāds kā pleķis. Tā kā man ir kontaktlēcas, domāju, ka tām pielipis kaut kāds krikums. Pēc brīža tomēr sapratu, ka tas ir kas vairāk.