Ingūna Veide: To, ka esmu citāda, man pastāstīja pasaule un visi normālie cilvēki

Tādu Ingūna pazīst savu balsi kopš agras bērnības. Jau kopš dzimšanas slimība neļāva viņai elpot un runāt brīvi. Un tā, pateicoties atbrīvojumiem – no sporta stundām, no eksāmeniem, no grūtībām –, viņa kļuva par profesionāli nevarēšanā. Līdz atrada apzinātas elpošanas veidu, tā nonākot pie savas zemapziņas dzīlēm un ar darbu un gribasspēku saprotot, ka patiesībā taču viņa var!

Tu izcēli gaismā nevarēšanu un kaunu

«Diemžēl prognozes ir sliktas,» sacīja ārsti. «Tā nav pirmā un pēdējā reize, kad jums nāksies šeit ierasties. Tas var atkārtoties. Mēs nevaram paredzēt ne slimības gaitu, ne intensitāti. Šobrīd novērsām smakšanas cēloni.» (..)
Pēc pirmajām operācijām dakteri brīdināja, ka es nelīdzināšoties citiem bērniem. Es būšot īpaša. Tas nozīmēja, ka man vajadzēs iet īpašā skolā.
Ārsti paredzēja, ka man būs grūti mācīties, jo lielais narkožu skaits ietekmē atmiņu un domāšanu.
Es nezināju, kā ir citiem bērniem. Man šķita, ka viņi ir tādi paši kā es. Un es esmu tāda pati kā viņi. 
Manas izjūtas ar gadiem mainījās.»* 

Kad satiekamies ar Ingūnu, redzu, ka viņa ir kopta, skaista sieviete, rūpējas par savu fizisko formu, un nekas neliecina, ka viņa varētu būt… citāda. Ingūna neizskatās citādi, bet visu mūžu viņa tāda bijusi, sākot ar mirkli, kad ierunājas, jo viņas balss skan atšķirīgi.

Skriet viņa nedrīkst, kliegt, parunāt – ne tik… 

«Man, protams, nav tavs stāsts, bet es jūtos tieši tāpat,» – tā grāmatas Atbalss autorei rakstījis ne viens vien pēc grāmatas izlasīšanas. Grāmatā izceltas ārā tās bailes, nevarēšana un kauns, kas pazīstami daudziem padomju laika bērniem, kuri par to nevēlas runāt atklāti, slēpjot aiz dārgām franču smaržām vai zīmolotām somiņām, bet Ingūna paņēma un izcēla tās ārā.