Akvelīna Līvmane: Mana dzīve sākās pēc 50 – tad sev pirmoreiz pateicu: meitenes labākajos gados saka jā

Ir sievietes, kas ar gadiem izskatās arvien labāk, piemēram, jūs, Akvelīna!

Paldies, ka to tā redzat! Es pati arī neatļaujos sevi redzēt slikti. No rīta spogulī skatos ar pareizo seju – smaidīgu, labvēlīgu, priecīgu. Dzīvē iet visādi, bet saprotu, ka negribu iestigt brīdī, kad kaut kas izskatās ne tā, tāpēc savu seju salieku atpakaļ.

Ir tāds brīnišķīgs paņēmiens – esmu mēģinājusi pati, arī citi var paeksperimentēt. Kad vakarā jau laižas miegā vai no rīta, kad tikko pamostas, vajag skaitīt gadus atpakaļ no sava pasē norādītā vecuma, kuru daudziem nemaz tā negribas atzīt. Tātad, ja pasē rakstīti, piemēram, 60 gadi, jāskaita atpakaļ – man ir 59 gadi, man ir 58 gadi, man ir 57 gadi… Kad skaitīšana sāk bremzēties, jāapstājas – šis arī ir īstais vecums. Var to uztvert kā joku vai nopietni, bet – viss ir cilvēka prātā. Pamēģiniet! Ja gadi atpakaļ neskaitās, neko darīt – ir tik, cik rakstīts pasē. Kāds var teikt: neticu, muļķības – man ir tik, cik man ir. Nu tad tā arī ir – cik ir, tik ir! Es pamēģināju, man izdevās diezgan labi – apsmējos par to, cik man gadu, un biju priecīga. Tātad ķermenis piekrita: jā, jā – apmēram tā arī ir.

Man gribas dzīvot tik jēdzīgi, lai tam, kurš mani iecerējis, nebūtu jāsaka: viņa te atnāca un visu sabojāja!

Izrādās, dzīvē viss ir iespējams – pat patīt gadus atpakaļ!

Protams! Vāzē ieliekot svaigu rozi, agri vai vēlu tā noliec galviņu – sāk vīst. Ja nomainām ūdeni, apgriežam kātiņu, reizēm to pat apdedzinām, roze izslejas atkal. Ar cilvēku ir līdzīgi. Ja kaut ko darām savā labā – ar prātu, ar ķermeni, dzīvesveidu vai domāšanu –, kaut kas labs notiek. Kāpēc lai mēs nebūtu kā rozes, kas līdz pēdējam brīdim zied skaistas? Katrai pa brīdim uznāk kāda ķeza – gadās saslimt, nogurt –, bet tad atkal jāceļ galva augšā, jānomaina ūdens un jāiet tālāk.