Vita Kalniņa: Dzemdības ir sāpīgs process arī mazulim

Emocijas dzemdības
Zane Blanka
Zane Blanka
25. jūlijs, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Dzemdības ir īpašs notikums, kurā liela nozīme ir sadarbībai. Vispirms un vissvarīgāk – starp sievieti, kura dzemdē, un bērniņu, kurš dzimst. Un, lai šī sadarbība noritētu iespējami labi, būtiski, lai tam nekas un neviens netraucē. Konsultē Vita Kalniņa, psiholoģe, zīdaiņu un vecāku psihoterapeite ģimenes psiholoģijas centrā Līna.

Par emocijām dzemdībās

Mūsdienās arvien vairāk tiek pētītas mammas un arī bērniņa emocijas dzemdībās, tiek runāts par to, kādas sekas uz visu atlikušo dzīvi var atstāt dzemdībās pieredzētais. Arvien biežāk dzirdam vārdu savienojumu – dzemdību trauma. Runa var būt par fizisku traumu, kā arī par emocionālu ievainojumu.

Par psiholoģisku traumu var kļūt dzemdībās notikušais, kas sievietei izraisījis spēcīgas bailes, apdraudējuma un bezpalīdzības izjūtu.

Ļoti bieži, ja šādas emocijas dzemdību laikā piedzīvojusi mamma, arī mazulis juties līdzīgi. Reizēm bērniņam bijusi emocionālā pārslodze, bet sievietei tik traki nav šķitis (piemēram, ja dzemdības bijušas ļoti straujas). Par dzemdību traumu sievietei, bērnam un arī vīrietim, kurš piedalās dzemdībās, runā samērā nesen, apstiprina psiholoģe Vita Kalniņa: «Nav iespējams droši apgalvot, kas kļūs par emocionālo traumu, jo tas ir subjektīvs process. Tomēr, ja dzemdību laikā sieviete būs piedzīvojusi neiejūtīgu attieksmi pret sevi, tas bieži radīs spēcīgāku traumatisku reakciju, nekā ja būs radušies kādi citi sarežģījumi. Lai kā dzemdībās juties mazulis, tas, vai un cik ilgi viņš to saglabās atmiņā kā traumatisku pārdzīvojumu, atkarīgs no vecāku spējas emocionāli atvērt sevi, lai ar iejūtību klausītos bērniņa piedzīvotajā, ko viņš vecākiem stāsta, raudot vēl vairākas nedēļas pēc dzimšanas.»

Sāp abiem

Tāpat, runājot par dzemdībām un dzemdību sāpēm, visi parasti koncentrējas uz sievietes sāpēm, bet dzemdības ir sāpīgs process arī mazulim. To, cik grūti vai viegli bērniņš pārdzīvos šīs sāpes, ietekmē tas, kāda ir mammas saikne ar mazo, skaidro Vita Kalniņa. «Ir bērniņi, kas jūtas tik gaidīti un gribēti, tik labās attiecībās ar saviem vecākiem, ka, sākoties dzemdību sāpēm, viņi drīzāk piedzīvo entuziasmu un ieinteresētību. Viņi tic, ka vieta, kur nonāks, būs viņiem labvēlīga. Jā, protams, viņi arī satraucas, jo visi bērni satraucas, sākoties dzemdībām, tomēr ar šo ticību, pozitīvajām emocijām un vecāku motivāciju viņi vieglāk iziet cauri dzimšanas sāpēm.» Lai saprastu, ko un kā dzemdībās jūt bērns, varam iziet tām cauri soli pa solim, no pirmajām kontrakcijām līdz brīdim, kad mazais ir piedzimis.

Pirmās kontrakcijas

«Kontrakcijas bērns var uztvert priecīgi: tur galā būs forši! Bet var arī justies aptuveni šādi: jau tā mazā telpa saraujas, un es tajā tieku iespiests, turklāt no šīs šaurības nav izejas, jo dzemdes kakls vēl ir pavēries tikai pavisam nedaudz,» stāsta Vita Kalniņa. «Mamma tad var bērniņam stāstīt, kas notiek, kas būs tālāk, var skaidrot, kā tiek galā, iedrošināt un stiprināt. Savukārt, ja bērns ir pamests viens ar nesaprotamo – ir šaurība un nav, kur sprukt –, viņš to var paņemt sev kā bailes no mazām, slēgtām telpām vai kā bailes no emocionālā spiediena.»

Virzība pa dzemdību ceļiem

«Tālāk dzemdību laikā bērniņu spiež uz leju, kur viņš atduras pret vēl stingro, tikai nedaudz pavērto dzemdes kaklu. Zīdaiņi un arī lielāki bērni ļoti bieži ķermeniski rāda, kas viņiem šajā brīdī ir bijis emocionāli smagi, piemēram, sitot galvu pret gultas maliņu vai sienu. Tas ir dzimstot piedzīvotais,» skaidro psiholoģe. Veroties vaļā dzemdes kaklam, mazais var piedzīvot atvieglojumu, jo var tikt uz priekšu. «Dzemdē bērns ir savilcies kā kamoliņš, piespiedis galvu sev pie krūtīm, un dzimstot ir brīdis, kad jāiztaisnojas, lai virzītos uz priekšu. Mirklis, kad mazulis atliec galvu, tiek uzskatīts par ļoti izšķirīgu. Bērniņš visu laiku ar galvu bijis pieliecies tuvu pie savas sirds, varējis to cieši sajust, bet tagad viņam no tās ir jānovēršas, jāsāk orientēties citādi. Tas esot brīdis, ko bērni mēdz ļoti pārdzīvot un apjukt, arī izrādīt skumjas par to.» Kad mazais ticis līdz šaurākajai vietai mammas iegurnī, viņam sāp un viņš var piedzīvot bailes, vai vispār izdzīvos šajā procesā. Vita Kalniņa stāsta, ka šīs bailes nereti var ieraudzīt no jauna, kad bērnam ir divi trīs gadi. Tad bērnam ir izteikti lielas grūtības pieņemt aizliegumus, jo tas atgādina dzemdībās pieredzēto – es gribu kaut kur virzīties, bet ārējie faktori man liek apstāties un ciest.

Izstumšana

Lai tiktu ārā no šaurības, mazajam jāsāk rotēt – grozot galvu, jāvirzās uz priekšu. Reizēm mazu bērnu vecāki stāsta, ka bērns groza galvu – esot iemācījies parādīt nē. Patiesībā viņš rāda, kā dzimstot ir grozījies, it īpaši, ja tas bijis grūti un kādu laiku bez rezultāta, skaidro psiholoģe. «Šo rotācijas brīdi var piedzīvot kā kaut ko grūtu, bet pozitīvu, un tajā var arī apjukt, nesaprotot, uz kuru pusi doties tālāk. Šī emocionālā trauma vēlāk var izpausties situācijās, kad jāizdara izvēle, jāpieņem lēmumi. Ko darīt? Vai man vispār ir izvēle?» skaidro Vita Kalniņa.

Piedzimis!

Pirmajā stundā pēc piedzimšanas bērniņš ir ārkārtīgi gatavs veidot piesaisti ar mammu, un to viņam vajadzētu ļaut darīt. Tāpat arī sievietei, ja viņa pēc dzemdībām jūtas labi. «Ja mamma ir sveika un vesela, bet bērnu atdod tētim, lai vecmāte varētu ērtāk apkopt mammu, uzskatu, ka tas ir pāridarījums bērnam un mammai ar nopietnām sekām,» uzsver Vita Kalniņa. «Ja šo laiku neizmanto un bērnam neļauj piesaistīties mammai, tiek palaists garām ļoti izšķirīgs brīdis viņa dzīvē. Tāpat arī sievietei – ja pirmajā stundā viņa tiek nošķirta no bērna, tas ir ļoti traumatiski, viņai ir daudz augstāks pēcdzemdību depresijas risks.

Ja bērns pēc piedzimšanas ir aiznests prom, jo kādam tā ir bijis ērtāk, tas ir vissmagākais, ko sievietei var nodarīt dzemdībās.

Tas, ka šī saikne nav nodibināta uzreiz, pēc tam lec ārā katrā krīzē, katrā sarežģītā vecumposmā, it īpaši pusaudžu vecumā.» Vēl ļoti svarīgi ir ļaut izpulsēt bērniņa nabassaitei, nepārgriezt to pirms laika. Fizioloģiski, ja tas notiek par ātru, mazulis zaudē lielu daļu asiņu, kas viņu var ļoti vājināt. Savukārt psiholoģiski nabassaites pārgriešana bērniņam nozīmē galēju šķiršanos. Tāpēc vēlāk, kad bērna dzīvē no jauna aktualizējas šķiršanās tēma, piemēram, uzsākot bērnudārza gaitas, viņš var pastiprināti interesēties par savu nabu, runāt par to.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+