• Šobrīd

    weather img

    Rīga +21°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Uzvilktā vīramāte – kā viņai palīdzēt?

    Seniori
    Iveta Troalika
    Iveta Troalika
    Anija Pelūde
    Anija Pelūde
    22. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Pexels
    Trauksmains seniors ģimenē – tas ir grūti gan viņam pašam, gan pārējiem. Ko darīt? Kā palīdzēt? Skaidro Dr. MARINA VEĢERE, Psihiatre, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra uzņemšanas nodaļas vadītāja.

    Runāt par fizisko veselību ir vieglāk

    Acīmredzot vīramāte (tāpat kā vairums viņas paaudzes kundžu) audzināta tā, ka par savām jūtām sūdzēties nav pieņemts. Viņa var izstāstīt, ka sāp roka, kāja, galva, kuņģi dedzina, toties par to, ka ilgstoši ir slikts, uzvilkts vai nomākts, garastāvoklis, viņa klusē kā partizāns.Bet – trauksme ir viens no pamatsimptomiem, kas senioriem var maskēt depresiju.

    Viņi ļoti bieži uzskata: ja pieaugušie bērni vispār kādreiz piezvana, iespējams, pat finansiāli palīdz, tad es taču nedrīkstu sūdzēties, ka man ir slikta oma! Bet situāciju tas neuzlabo, turklāt nepieciešamība pēc uzmanības atrod veidu, kā izpausties citādāk, – no mentālās pasaules tiek pārnesta uz fizisko, un cilvēks sūdzas par dažādām kaitēm. Vecāka gadagājuma cilvēkiem bieži vien liela daļa sūdzību par psihisko veselību prezentējas caur somatiku – ķermeniskām vainām. Viņi primāri izjūt nepieciešamību rūpēties par fizisko, nevis garīgo veselību. Īpaši, ja patiesi jau ir asinsspiediena vai citas hroniskas problēmas, tad seniori sava mentālā stāvokļa pasliktināšanos parasti saista ar šo hronisko kaiti.  

    Iespējams, ka vīramāte bija radusi gana bieži pakonsultēties ar ģimenes ārsti vai medmāsiņu, piemēram, par savām asinsspiediena zālēm, ko regulāri lieto. Iespējams, ka pirms pandēmijas viņa katru reizi, ejot uz poliklīniku pēc receptes, mazliet ar dakteri aprunājās, tika izmērīts asinsspiediens, viņai pajautāja, vai nav radušās citas sūdzības. Kundze saņēma apstiprinājumu, ka joprojām lieto pareizās zāles. Taču šobrīd viss notiek attālināti un elektroniski. Tā var gadīties, ka tiek palaistas garām kādas fiziskas kaites, un arī subjektīvi tas nepalīdz viņai atrisināt jautājumu par pašsajūtu, jo tava vīramāte saņem mazāk uzmanības no mediķu puses.

    Kas notiek ar ķermeni?

    Pirmie jautājumi, kas būtu jāatrisina: kā un cik ļoti iespējams sakārtot visu hronisko slimību un stāvokļu ārstēšanu, lai tie pēc iespējas mazāk ietekmē seniora dzīves kvalitāti? Tātad – vai asinsspiediens joprojām tiek pareizi regulēts? Vai cukura diabēts, ja tāds ir, tiek labi kompensēts? Ja ir kādas ilgstošas sāpes, tās ir jāārstē. Ja cilvēks dzīvo ar hronisku iekaisumu vai nepārejošām sāpēm, protams, ka viņš nevar justies labi.

    Ja šāda kundze nonāk manā (psihiatra) kabinetā, arī es nozīmēju virkni izmeklējumu, iespējams, apmeklējumus pie citiem speciālistiem – pie neirologa, endokrinologa, algologa. Lūdzu arī izrakstus ģimenes ārstam ar detalizētu informāciju par pacientes hroniskajām kaitēm, jo ir virkne problēmu, kas ir jāizslēdz, pirms mēs sakām, ka viņai ir depresija, jo to simptomi mēdz būt vienādi.

    Jāsaprot, vai nav vairogdziedzera patoloģijas, patiesībā – jebkādas endokrīnās patoloģijas. Vajadzētu palūgt ģimenes ārstam nosūtījumu veikt asins analīzes, paskatīties, vai visi rādītāji ir normāli.

    Seniori ļoti bieži neēd tik veselīgi (un reizēm arī nepietiekami apjoma ziņā, jo nejūt izsalkumu), kā vajadzētu, un iedzīvojas malnutrīcijā – viņiem pietrūkst kādu vitamīnu vai minerālvielu.

    Vēl var gadīties, ka šīs vielas vairs tik labi šajā vecumā neuzsūcas organismā. Noteikti vajadzētu pārbaudīt dzelzs līmeni asinīs, jo dzelzs vai folijskābes anēmijai ir līdzīgi simptomi kā depresijai. Tāpat jāpaskatās B12 un D vitamīna līmenis asinīs. Šo vielu trūkums var izraisīt sliktu pašsajūtu, nespēku, nogurumu, nepārejoši nomāktu garastāvokli, koncentrēšanās grūtības.

    Jā, reizēm depresija slēpjas zem medicīniski neizskaidrojamām sāpēm, piemēram, kundze sūdzas, ka viņai dedzina vēderā. Kuņģi izmeklē, bet nekas netiek atklāts. Tomēr mēs nevaram vienkārši paziņot, ka «tas ir no nerviem», – izmeklējumi ir jāveic, jo fiziskas problēmas ļoti bieži ir reālas un novēršamas vai vismaz uzlabojamas, un tā tiek uzlabota arī mentālā pašsajūta.

    Īsi par miegu

    Šī ir bieža problēma senioru vecumā, tāpēc īsi arī par to… Mana ārstes pieredze liecina, ka senioru pie psihiatra atved ātrāk, ja sliktajai pašsajūtai pievienojušās miega problēmas. «Nevaru vakarā ilgi aizmigt.» Vai – tieši pretēji – «Agri aizmiegu, bet tad naktī pamostos, un viss, kūkoju līdz rītam.» Šīs ir klasiskas senioru sūdzības par miegu. Tās viņu tīri fiziski izsmeļ, pazeminās spriešanas spējas, gan kļūst grūtāk koncentrēties, gan atmiņa klibo. Ir grūti būt labā noskaņojumā, ja miega jautājums nav sakārtots.

    Tad jānoskaidro, kas pie vainas. Reizēm cilvēkam tiešām tie ir miega traucējumi un vajag īsu brīdi palīdzēt ar zālēm. Bet ārkārtīgi bieži nepieciešams tikai izmainīt dienas režīmu.

    Reizēm saka: mūža otrajā pusē nav tik daudz jāguļ… Tā nav tiesa! Visiem pieaugušajiem visos vecumos optimālais ieteicamais miega daudzums ir vienāds: astoņas stundas.

    Akceptējamas ir sešas stundas – ar nosacījumu, ka cilvēks tiešām pa dienu nejūtas miegains un noguris. Kas notiek ar seniora miegu, piemēram, kāpēc tas mēdz naktīs pazust? Tā kā cilvēks ir pensijā, nekur vairs nav jāsteidzas, viņam patīk nosnausties pusdienlaikā. Nekas slikts tas nav. Bet, lai netiktu traucēts naktsmiers, dienā nevajadzētu gulēt ilgāk par pusstundu, 45 minūtēm. Un arī tad jāskatās, vai naktī pēc tam nav jāstaigā apkārt pa māju, jo miega vairs nav.

    Reizēm seniori sūdzas, ka mostas, piemēram, trijos un vairs nevar aizmigt – tad mēs rēķinām stundas. Piemēram, ja viņš aizgājis gulēt deviņos vakarā un pa dienu veltījis vienu stundu pusdienas snaudam, kopā sanāk septiņas stundas miega. Īstenībā viņš vienkārši ir izgulējies. Tad nav vajadzīgi medikamenti, bet režīma maiņa. Taču, ja ar to nav līdzēts, tad gan nepieciešams psihiatra padoms. Jo, ja cilvēkam ir izteiktas grūtības iemigt, ja viņš naktī vairākas reizes mostas, arī tas var veicināt depresijas attīstīšanos.

    Psihiatrs nekož!

    Senioru reizēm ir grūti pierunāt doties pie psihiatra, jo pastāv daudz aizspriedumu. Tad būtu svarīgi viņam izskaidrot, ka psihiatrs vispirms ar viņu rūpīgi izrunāsies, izmeklēs, novērtēs situāciju un piedāvās risinājumus. Nebūs tā, ka uzreiz tiks izrakstītas stipras zāles, un arī slimnīcā viņu neviens ar varu neliks.

    Par vīramāti…  Piemēram, ja viņa atnāktu uz konsultāciju pie manis, es vispirms pajautātu, vai viņai ir kādas subjektīvas sūdzības. Tad – kā viņa domā, kāpēc tuvinieki vai ģimenes ārsts uzskatīja, ka viņai būtu labi atnākt pie psihiatra. Tas palīdz saprast, cik daudz vīramāte apzinās situāciju un cik daudz viņa ļaujas, lai situācijas risināšanā iesaistās kāds trešais. Šī saruna man arī ļauj saprast, vai ģimenē nav kāda konfliktsituācija un kādas būs manas sadarbības iespējas ar pašu pacienti. Jo sadarbība ir ārkārtīgi svarīga.

    Nākamais etaps: noskaidrošu, kāda ir vīramātes dzīves un darba pieredze, kādā jomā, un kāda ir ģimenes situācija. Proti, kāda ir viņas ikdiena – varbūt viņa katru rītu pavada mazbērnus uz skolu vai, tieši pretēji, dzīvo viena savā istabiņā, un visa pārējā ģimene dzīvo apkārt, bet viņa pati nekur neiesaistās. Varbūt vīramāte vispār dzīvo viena pati. Tātad, mani interesē, cik liela ir nodarbinātība dienas laikā un kāds ir viņa dienas režīms. Vai vīramātei ir stabili paradumi vai arī viņa var neievērot nekādu režīmu un kultivēt savu slimīgo stāvokli? Tas ir, viņa var vēlu mosties, visu dienu pavadīt, neko nedarot, justies slikti, snauduļot, un tad vakarā nevar aizmigt.

    Ja nav ārējās vides ietekmes, kas piespiež daudzmaz produktīvi pavadīt dienu, tas ļoti padziļina nomākto stāvokli.

    Šajā sarunā es arī netiešā veidā pētu, vai neparādās pazīmes, kuras nedrīkst palaist garām, jo trauksmaini un depresīvi stāvokļi kādreiz mēdz maskēt arī Alcheimera slimības un citu demenču sākumizpausmes.

    Justies vajadzīgai

    Runājot ar saviem pacientiem senioriem, biežākais, par ko viņi paši sūdzas, ir – vientulības un bezjēdzības sajūta, prieka zudums. Viena lieta, ko psihiatri vienmēr uzsver: nav tik svarīgi, cik daudz cilvēku seniora tuvumā ir fiziski, bet, vai viņš jūtas vientuļš.

    Reizēm omīte vai opītis dzīvo pieaugušo ģimenē, bet tajā visi ir tik aizņemti ar savām lietām, ka viņu vispār nesatiek. Jautājums ir par komunikācijas biežumu un pievērsto uzmanību. Ja seniors jūt, ka par viņu interesējas, ja viņš ir noderīgs, vientulības sajūta radīsies retāk. Tāpēc ir svarīgi senioru iesaistīt ikdienas rūpēs, uzticēt darbus, pat ja viņš to darīs lēnāk. Nereti, labu gribot, bērni pārņem rūpes, visu ātri nokārto, bet senioram tas rada sajūtu, ka viņš ir lieks, traucē, un tas paātrina depresijas tuvošanos.

    Ja arī tava vīramāte dzīvo viena, un palīdzoša viņai varētu būt regulāra uzmanības saņemšana. Piemēram, katru svētdienas rītu, kad tu savās mājās ēd brokastis, vienmēr piezvani viņai. Tieši regularitātei ir milzīga nozīme. Jo, ja tā drīkst sacīt, mūsu smadzenes mīl rutīnu.

    Kontaktam nav pat jābūt stundām ilgam, daudz svarīgāk ir, lai tas ir regulārs.

    Un sarunai jābūt sirsnīgai un ar jautājumiem, kas nodod pareizo informāciju: es tevi atceros, mani interesē, kā tu jūties, un es gribu dalīties, kā es jūtos. Arī padomu prasīšana mammām un tētiem (vīramātēm un vīratēviem) jebkurā vecumā ir signāls: tu esi vajadzīgs, ar tevi rēķinās. Un tā viņiem ir nozīmīga motivācija vienkārši dzīvot tālāk. Tas dod dzīvesprieku. Jo arī caur šiem jautājumiem tiek nodota mīlestība.

     Mēs esam sociālas būtnes, un ir pat zinātniski pierādīts, ka jauku attiecību uzturēšana ar cilvēkiem, kas mums patīk, paaugstina nervu šūnu komunikācijas spējas, uzlabo kognitīvos procesus smadzenēs, pozitīvi ietekmē garastāvokli un labvēlīgi ietekmē nervu sistēmu. Laba kompānija tiešām palīdz uzlabot pašsajūtu.

    Palīdz arī zāles

    Ja es redzu, ka simptomātiskais stāvoklis ir pietiekami smags, un citos izmeklējumos nav nekas slikts atklājies, tad, lai uzlabotu seniora pašsajūtu, izrakstu viņam zāles. Kādas? Ja ir miega traucējumi, tie ir miega līdzekļi. Jālieto līdz diviem mēnešiem, pēc tam jāatceļ, lai neveidotos pieradums. Ja tie ir depresīvi traucējumi, tad izrakstu antidepresantus. Ja ar antidepresantiem nepietiek vai to devu konkrētajā gadījumā nedrīkst kāpināt, lai sasniegtu vajadzīgo efektu, pastāv iespēja piemeklēt un pievienot kādus no neiroloeptiskajiem līdzekļiem. Lielai neiroleptiķu grupai pamatā ir nomierinošs efekts.

    Runājot par antidepresantiem, jāpaskaidro, ka divas nedēļas ir visātrākais laiks, kad varam sākt vērtēt, vai zāles palīdz. Vidēji efekts parādās no divām līdz sešām nedēļām. Ja astoņu nedēļu laikā ar vienu medikamentu neesam sasnieguši pietiekamu uzlabošanos, jāapsver medikamentu maiņa. Īpaši senioriem, kamēr piemeklējam individuālo devu, var aiziet pat mēneši, jo šiem pacientiem gandrīz vienmēr ir citas slimības un arī dažādi citi medikamenti, kas jālieto un var izraisīt nevēlamu mijiedarbību ar antidepresantiem.

    Joprojām daudzi uzskata, ka labāk nemaz nesākt lietot antidepresantus, jo izveidosies pieradums… Bet patiesībā tas, ko paši pacienti mēdz uzskatīt par pierašanu, ir medikamentu atcelšanas fenomens. Biežāk lietotajiem antidepresantiem (pamatā serotonīna atpakaļsaites inhibitoru grupai) tas ir visvairāk raksturīgi – ja zāles strauji, nepareizi pārtrauc lietot, veidojas nepatīkami fiziski simptomi, tāpēc var rasties šaubīga sajūta, ka – esmu pie zālēm pieradusi un bez tām vairs nespēšu dzīvot. Parasti sliktā sajūta ir raksturīga 3–5 dienas, un pēc tam tā pāriet.

    Tomēr lielākoties antidepresanti senioriem, kuri piedzīvo depresijas epizodes, palīdz ļoti labi.

    Varbūt stacionārā?

    Situācijās, kad redzu, ka trauksmainais vai depresīvais stāvoklis ir samērā smags, un mēs īsti nevaram gaidīt, kamēr lēnām veiksim visus papildizmeklējumus un piemeklēsim pareizos medikamentus, jo ambulatori tas aizņems divus trīs mēnešus, es cenšos pacientu pierunāt, lai viņš piekrīt palikt slimnīcā.

    Tur visi izmeklējumi tiek nodrošināti 3–4 nedēļu laikā, arī medikamentus var straujāk pielāgot, jo nepārtraukti blakus ir personāls, dežūrārsts, kas uzrauga un kontrolē situāciju. Īpaši būtiski tas ir tad, ja cilvēks sliktā garastāvokļa dēļ vairs neceļas no gultas un viņam absolūti iztrūkst prieka sajūtas, ja ir uzstājīgas domas par dzīves bezjēdzību.

    Daži ieteikumi PAŠAI VĪRAMĀTEI

    • Klau, ir tikai normāli, ka, gadiem ejot, daļa no interesēm zūd un ka tu visu spēj izdarīt lēnāk – kustēties, iegaumēt, pielāgoties. Tomēr – turpini visu iepriekšējo darīt, pat ja viss notiek gausāk. Tas nāks tev tikai par labu.
    • Nevajag sev izvirzīt vecumam neadekvātas prasības un par to pārdzīvot. Tomēr jāturpina dzīvot, kustēties un interesēties par dzīvi un pasauli.
    • Jā, tev ir svarīgs tuvinieku atbalsts, bet arī pašai sevi jāmotivē un ir jādarbojas savā labā. Ja jau ir bēdīgs vai trauksmains prāts, tad nevajadzētu vēl skatīties ziņu raidījumus par kriminālnotikumiem, klausīties skumju mūziku vai sēdēt tumšā istabā. Ir jāiet ārā, jātiekas ar cilvēkiem un, jā, jāskatās komēdijas!
    • Mācies! Piemēram, apgūsti datorprasmes, interneta iespējas, sazināties ar savējiem vatsapā. Senioru vecumā jaunu prasmju apgūšana notiek lēnāk, bet – tas ir pozitīvais stress un iedarbojas pozitīvi uz vispārējo veselību.
    • Fiziski izkusties! Agrāk senioriem teica: «Risiniet krustvārdu mīklas!», tagad – «Nodarbiniet sevi fiziski.» Vēlams piecas reizes nedēļā izkustēties vismaz pa 30 minūtēm. Pastaigas, nūjošana, velotrenažieris – ideāli!
    • Ja patiesi jau ilgstoši jūties trauksmaina vai depresīva, neko neslēp – izstāsti to saviem tuviniekiem un piekrīti viņu priekšlikumam doties pie psihiatra pakonsultēties. Vislabāk būtu pieteikties Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra slimnīcas ambulatorajos centros – Veldre, kas atrodas Rīgā, Veldres ielā 1A, vai Pārdaugava, Rīgā, Ļermontova ielā 1.

    Ko par to domā cits psihiatrs?

    Trauksme un depresija bieži ir saistītas

    Dr. med. ELMĀRS RANCĀNS, psihiatrs, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes profesors, Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs.

    Depresija cilvēkiem parasti asociējas ar nomāktu garastāvokli, grūtsirdību, melanholiju, vispārēju bremzētību. Taču jāatceras, ka depresijai ir dažādas sejas un pie šīs slimības var novērot arī trauksmes simptomus. Cilvēks ir sasprindzināts, nemierīgs, nervozs, brīžiem viņš var būt pat kustīgāks nekā parasti. Lietas, kas agrāk viņam neradīja ne problēmas, ne grūtības, tagad kļuvušas satraucošas un biedējošas. Jā, tā arī ir depresija.

    Jāatceras vispārējs zelta likums: ja cilvēkam ir depresija, jānovērtē, vai viņam vienlaikus nav trauksme, un pretēji – ja cilvēks ir ļoti izteikti trauksmains, bažīgs, nedrošs par dzīvi, par notikumiem apkārt vai par apstākļiem, kuros viņš atrodas, jāpārliecinās, vai nav pievienojusies depresija.Trauksme depresijas gadījumā var parādīties dažādos veidos un formās pat 30–40 procentiem pacientu.

    Kas ir pats būtiskākais, ko cilvēkam vajadzētu saprast? Ka nav vienota pašsajūtas zelta standarta.

    Katram jāsalīdzina sevi pašu ar to periodu, kad viņš jutās normāli. Mēs ikviens savā dzīvē varam atcerēties – jā, pirms mēneša, diviem, pusgada, gada vai trim es jutos labi. Ja šodienas emocionālā un psihiskā pašsajūta, salīdzinot ar labo sajūtu atskaites punktu, pasliktinās, tad pirmais jautājums, kas cilvēkam būtu jāsaprot pašam priekš sevis, ir – kas notiek manā dzīvē? Vai ir bijis kāds konkrēts personīgi nozīmīgs notikums, kas mani izsitis no līdzsvara? Piemēram, kāda nelaime ģimenē, kāds reāls zaudējums vai pat iedomāts zaudējums, kad sabrucis sapnis. Tad pilnīgi dabiski cilvēkam veidojas tā dēvētā krīzes reakcija.

    Viņš iet cauri krīzei, kurai, lai no tās izkļūtu, ir divi atslēgas vārdi: pirmkārt, ir JĀAPZINĀS, kas notiek, un otrs – ir JĀPIEŅEM tas, kas notiek. Šie ir divi elementi, ar kuriem cilvēkam jātiek galā, lai veiksmīgi tiktu pāri jebkuram zaudējumam. Savukārt, ja cilvēkam trauksme sāk parādīties bez īpaša, acīmredzama iemesla vai arī viņa trauksmes reakcija ir nepamatoti spēcīga, salīdzinot ar to, ar ko viņš dzīvē saskaras, tad jāsāk aizdomāties, vai tikai trauksme nav jau depresijas vai trauksmes kā slimības izpausme.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+