Šlāgermūziķa Meijera sieva atklāj liktenīgā vakara notikumus: Viņš gribēja aiziet pirmais…

Mani pamodināja kaimiņš, kurš atskrēja un teica, ka notikusi nelaime – Gunārs nomiris. Šokā jautāju: «Kur?»

Neko vairs nevarēja līdzēt 

Otrdien Ikšķiles vecajos kapos tuvinieki, draugi un talanta cienītāji teica ardievas šlāgermūziķim Gunāram Meijeram. «Viņš bija sirsnīgs un gādīgs, ļoti emocionāls un pārdzīvoja par visu un visiem. Pēdējos gadus visvairāk uztraucās, ka nevar strādāt – pandēmijas dēļ nevarēja dziedāt un priecēt cilvēkus,» nespējot valdīt asaras, PDz saka mūziķa sieva Dzintra.

Gunārs nomira pie mājām. «Tās dienas pēcpusdienā aizgāja pie kaimiņa, kuru ilgi nebija redzējis. Viņiem bija draudzīgas attiecības un bija daudz ko pārrunāt… Paņēma līdzi ģitāru, jo gribēja viņam kaut ko uzspēlēt.

Teica, ka būšot atpakaļ uz Eiropas futbola čempionāta vēlo spēli. Teicu – ej ar’, palaidu… Nāca jau vakars, bet viņa nav. Domāju, mazums, aizsēdējušies, skatās futbolu. Negāju pakaļ. Durvis bija vaļā, gaidīju, bet tad aizmigu… Mani pamodināja kaimiņš, kurš atskrēja un teica, ka notikusi nelaime – Gunārs nomiris. Šokā jautāju: «Kur?» Viņš teica – pie viņa mājas durvīm. Kaimiņš izgājis agri rītā no mājām un redz, ka Gunārs guļ,» aizlūstot balsij, teic Dzintra.

Pēcāk, atminoties tā vakara notikumus, kaimiņš stāstīja: Gunārs neesot sūdzējies, bet viņam šķitis, ka īsti labi nav bijis. Tomēr abi noskatījušies futbolu, un ap pusnakti mūziķis gājis mājās. Kaimiņš viņu esot pavadījis līdz durvīm, kur Gunārs teicis – tālāk tikšot pats, uzpīpēšot un iešot iekšā. «Mums mājai ir trepītes, viņš parasti tur sēdēja un dažkārt uzpīpēja. Kaimiņš teica, ka nesaprot, kāpēc Gunārs gājis atpakaļ pie viņa. Man ir tā skumīgi, ka kaimiņš naktī nepateica, ka atvedis Gunāru. Pamanītu, ka nav labi. Izsauktu ātros. No rīta jau nekas vairs nebija līdzams. Domāju, tas bija trombs, jo viņam hronisko saslimšanu bija daudz. Vēl arī karstais laiks…» 

Negribējis satraukt sievu 

Tagad Dzintra PDz teic – viņa apbrīno, kā pēdējos gados bija mainījies Gunārs. «Kad iepazināmies, viņš pret medicīnu bija dikti rezervēts. Es mēģināju iestāstīt, ka zāles ir regulāri jādzer, un viņš sāka to darīt. Saprata, ka drusciņ vairāk jāskatās sev līdzi. Taču, kad bija veicami smagi darbi, Gunārs bieži aizmirsa, cik viņam ir gadu. Kad izdarīja un pēc tam bija grūti un kaut kas sāpēja, viņš atzina – jā, biežāk tomēr pašam jāpaskatās pasē!» atceras atraitne.