Kulināre Anna Panna: Man bērnībā bija tā privilēģija darīt un izmēģināt visu, ko vēlējos

– Nesen nosvinējāt Hannas trešo dzimšanas dienu! Kā esat mainījušies kā vecāki šo triju gadu laikā? Kāda pieredze uzkrāta?
KĀRLIS: Drīzāk būtu jārunā par to, kā mēs kā cilvēki esam mainījušies. (Smejas.)

ANNA: Ir tāds teiciens, ka tu esi izcils vecāks līdz brīdim, kad tev pašam piedzimst bērns! (Smejas.) Ar mums bija līdzīgi. Pirms Hannas piedzimšanas mums bija savs viedoklis par bērnu audzināšanu un par to, kā bērniem būtu jāuzvedas sabiedrībā.

Anna: Negulēšana un neēšana ir divas lietas, ar kurām Hanna ir kārtīgi masējusi manas smadzenes.

Līdz brīdim, kad paši kļuvām par vecākiem. Jo tikai tad, kad saskaries ar konkrētu bērnu vecumu un izaicinājumiem, kas ir šajā vecumposmā, tu vari saprast, kāds vecāks esi, kā uz to reaģē, kā tolerē šo konkrēto situāciju. Ja godīgi, tad domāju, ka esam kļuvuši par diezgan labiem vecākiem.

KĀRLIS: Ne tāpēc, lai izklausītos iedomīgi vai pašpārliecināti… (Smejas.)

ANNA: Bet mērot bērna laimības skalā!

KĀRLIS: Es jūtu, ka atsevišķās situācijās nu spēju izrādīt patiesu empātiju. Agrāk biju daudz neiejūtīgāks un cietsirdīgāks. Bet, kad tev mājās ir mazs trīsgadnieks, pacietības mēram ir jābūt gana trenētam. Par laimi, neviens bērns nepiedzimst uzreiz trīsgadnieks. (Smejas.) Tad vismaz pieaugušie var tikt līdzi ar savu attīstības līmeni, sevišķi emocionālā un tolerances ziņā. 

– Kuras bija lielākās ilūzijas, kas zuda, pašiem kļūstot par vecākiem? 
ANNA: Pats sākums bija ļoti dramatisks, jo izrādījās, ka bēbīši neguļ. Protams, katram bērniņam ir citāds gulēšanas ritms, bet ir arī bērni, kam vienkārši nepatīk gulēt. Un tā mums bija ar Hannu. 

KĀRLIS: Jā, viņa negulēja tā, kā mēs bijām gaidījuši…

ANNA: Hanna modās un ēda ik pa 40 minūtēm. Šobrīd gan ar gulēšanu viss ir kārtībā. Apmeklējot dažādus terapeitus, miega konsultantus un citus speciālistus, sapratām, ka ir bērni, kam ir citāda nervu sistēma, viņiem vajag mazāk miega naktī, un viņi neguļ diendusu, bet tāpat ir veseli un emocionāli stabili. Jau no paša sākuma meitas negulēšana bija tāds milzīgs grāvis, kurā braucām iekšā…

KĀRLIS: Mēģinot izpildīt kaut kādus normatīvus, cik daudz zīdainim ir jāguļ. Ne uzreiz spējām pieņemt esošo situāciju kā faktu un to, ka bērna negulēšana ir normāli.