(18+) Kluba meitene Annija: Visiem liekas, ka gultā es varētu būt mežonis, bet esmu maiga

Man ir kādi astoņi mūzikas video. Ar Rutuli bija ļoti forši strādāt, viņš ir pozitīvs, sirdī jauns.

– Tu esi bijusi Lat­vijas junioru čempione mākslas vingrošanā.

– Jā, toreiz man bija 12 gadu. Trenējos Jūrmalas Sporta skolā, biju perspektīva un 2010. gadā pat aizbraucu pārstāvēt Latviju Pasaules kausā Ungārijā. Ļoti gatavojos, bet aiz laukuma bija milzīgs ekrāns. Katru reizi, kad man bija kaut kas jāmet – aukla, aplis, vālītes vai lente –, skatījos uz sevi teļļukā – o, re, kur es! Vairs nevarēju sakoncentrēties. Gandrīz visus metienus aizmetu garām (smejas). Trenere, protams, nebija priecīga. Dabūju 26. vietu no 30. Tas bija mans pirmais un pēdējais Pasaules kauss.

Man kā bērnam bija liels mērķis – būt pirmajai, kas Latviju mākslas vingrošanā pārstāvēs Olimpiskajās spēlēs. Es gan šaubos, vai ar savu bērnības darba ētiku aizbrauktu uz olimpiādi. Trenerei Ilvijai Japiņai bija mani jāpiespiež visu darīt. 

Kad man bija 13, ģimene pārcēlās uz Īriju. Tur nebija valsts apmaksātu sporta skolu, un mākslas vingrošana beidzās. Tas bija pārdzīvojums, bet man nebija izvēles. Vienkārši to pieņēmu. Vienlaikus jāatzīst, ka pati ļoti gribēju braukt projām, jo bērnībā skolā mani ļoti bulingoja. Biju dīvains bērns, arī pati nesmuki uzvedos. 

Gandrīz gadu nedarīju neko un tad atradu dejošanu.

– Kad tev parādījās darba ­ētika?

– Kad sapratu, ka gribu uzvarēt. Īrijā pievienojos Freestyle Disco Jazz. Tur no treneres nebija tāda push, push… Lai uzvarētu sacensībās, pašai bija jāsāk strādāt. Pamazām iemācījos sevi nodarbināt.

Īrijā pabeidzu pamatskolu un vidusskolu. Tagad jūtos piederīga abām valstīm un nācijām, bet līdz galam īsti nevienai.