Rakstnieks Vladis Spāre: Droši varu apgalvot, ka nerakstu sūdus

Visskaistākais dzīvē ir brīvība – kad tu iegūsti finansiālu brīvību un vari nodarboties ar to, kas tev patīk. Esmu vadījis izdevniecības, žurnālus un avīzes (Vakara Ziņas, Sievietes Pasauli, Laternu, Panteru, izdevniecību Artava un citus – aut.), godprātīgi pelnījis naudu šajos biznesos un vēl šur tur citur. Bet es nemācēju apvienot vadīšanas darbu ar rakstīšanu. Tāpēc Dienasgrāmatā, kuru jau sen rakstu, vienmēr cauri gadiem parādās vēlme – ak, kaut es varētu tikai rakstīt! Jo tieši rakstīšana man liek justies dzīvam. Tik mazproduktīvam rakstniekam kā man, kas neģenerē tekstus citu pēc cita, ir ļoti augsti iekšējie standarti, kas pat robežojas ar tādu drusku slimīgu perfekcionismu. Bet valoda, tāpat kā marmors, ir materiāls, ar kuru var strādāt līdz vienai robežai. Ja esi uzrakstījis stāstu, kuru labāk uzrakstīt nemaz nav iespējams, tad augstāko līmeni esi sasniedzis un tur tu arī esi. Tālāk vairs nav, kur iet. Tālāk viss var sabirzt. 

Tūlīt iznāks manu stāstu krājums (Gājiens ar klibo zirdziņu – aut.), kurā būs 18 īsie stāsti. Stāstā ar šādu pašu nosaukumu ir ietverta filozofiska doma – mēs nevaram būt perfekti ne mākslā, ne literatūrā, tikai vairāk vai mazāk pieklibot.