Kaspars Daugaviņš atklāti atbild Raimondam Rudzātam par Latvijas hokeja aizkulisēm

Man ir atlikuši pēdējie gadi hokejā. Gribas tos aizvadīt labā līmenī, pacīnīties ar jauniem džekiem un parādīt, ka vēl varu.

– Cik emocionāli grūti ir pieņemt to, ka hokeja pavasaris notieka bez tevis? 
– Es vēl neesmu beidzis karjeru – tikai aizgāju no izlases. Svarīgākie gadi hokejā man vēl ir priekšā. Lēmums daļēji tika pieņemts tādēļ, lai pilnvērtīgi varētu sagatavoties klubu sezonām. Vienubrīd likās, ka varētu visu apvienot līdz pašām beigām, taču pēdējos divos gados sapratu, ka tas ir diezgan sarežģīti.

Tā jau tikai liekas, ka pasaules čempionāts rit divas nedēļas. Sagatavošanās process ilgst divarpus mēnešu. Sanāca tā, ka divām sezonām bija jāgatavojas vienas laikā. Pēdējais čempionāts Rīgā bija sarežģīts, jo guvu savainojumu. Aizbraucot uz klubu, nebiju simtprocentīgi gatavs, un tas iegrieza. Lēmums par nespēlēšanu izlasē bija profesionāls – darba interesēs. Man ir atlikuši pēdējie gadi hokejā. Gribas tos aizvadīt labā līmenī, pacīnīties ar jauniem džekiem un parādīt, ka vēl varu.

– Pieminēji pasaules čempionātu Rīgā. No spēlētājiem starp rindām varēja noprast, ka gaisotne nav bijusi laba. Visvairāk ripas tika mestas trenera Boba Hārtlija virzienā. Vai tagad esi gatavs ­atklāt, kā gaisotne Rīgas čempionātā ­ietekmēja tavu lēmumu? 
– Nevar teikt, ka tikai Hārtlijs pie vainas. Visiem jāuzņemas kopīga atbildība. Šķiet, pirms čempionāta visi pārdega. Turnīrs mājās, bet bija jāievēro burbuļi. Dzīvo viesnīcā un pa logu skaties uz Brīvības ielu. Savā mājas čempionātā netiec ārā – ne pie ģimenes, ne draugiem. Domāju, ka mēs jau morāli sākām sabrukt. Pirmā uzvara pār Kanādu mazliet sagrozīja realitāti – nenolaidāmies atpakaļ. Gaisotni ģērbtuvē veidoja apstākļi, kas bija apkārt. Mēnesi dzīvojot vienā numuriņā, vienas un tās pašas sejas… Cits uz citu jau sāk šķībi skatīties.