Hokejista Renāra Krastenberga vecāki: Tas bija brīnums, kā Renārs mūs ievilka hokejā

Renāram bija tikai hokejs. Viņš ilgi ticēja Lieldienu zaķim, Ziemassvētku vecītim rakstīja vēstules, un visas vēlmes saistījās tikai ar hokeju.

Meitēns no Vārmes

Jelgavnieki, uzņēmuma Juro IK īpašnieki Ilze un Rolands Krastenbergi, ir beiguši Murjāņu sporta internātskolu un zina, cik cieta ir sportista maizes garoza. Viņu ģimenes piemērs ir avots, no kura pasmelties spēku un iedrošinājumu tām mammām un tētiem, kas aplauztiem nagiem sien savam bērnam slidas, nes smago hokejista somu un rēķina, vai pietiks līdzekļu treniņiem, ekipējumam. Vecāki ir mazā hokejista pirmie fani, atbalstītāji, ieroču nesēji.

«Maza meitene būdama, melnbaltajā televizorā skatījos, kā Vera Zozuļa brauc ar kamaniņām. Mammai teicu – es arī tā gribu,» Ilze atceras pirmo impulsu, kas viņu aizveda uz kamaniņu sportu. «Biju sava ceļa gājēja, mani nevarēja ielikt rāmjos, un Vārmē, kur dzīvojām, man bija par šauru. Gāzu podus, neierados laikā mājās un par to dabūju ar siksnu pa dibenu. Biju aktīva, sabiedriska meitene. Sportā man padevās viss – mešana, lēkšana, vilkšana, sporta spēles. Skaitīju dzejoļus kāzās un bērēs. Viena meitene no Vārmes mācījās Murjāņu sporta internātskolā, un, kad es pabeidzu piekto klasi, viņa teica – nāc uz Murjāņiem! Es strauji izaugu, klasē biju garākā, un arī dūša liela. Mammai apņēmīgi paziņoju, ka došos prom. Ģimenē augām četri bērni, darba bija daudz, mums nebija mašīnas, ar ko mani aizvest uz Murjāņiem. Mamma negribēja laist, raudāja. Ja tu daudz raudāsi, es mājās nebraukšu – biju nelokāma. Viņa saprata, ka pierunāt nav vērts, un reiz jau bija pieredzējusi, ka šis meitēns dzīvē nepazudīs. Mūs no Vārmes veda uz Rīgas cirku, un es pēc izrādes pazudu. Iznākusi no cirka, sapratu, ka esmu viena. Asaras pa gaisu, bet galva strādāja – nākdama uz izrādi, piefiksēju, ka autobuss stāv tur, kur baznīcas gaiļi. Apstādināju onkuli, kas gāja ar bērnu, un teicu – man ir jānokļūst tur, kur tas gailis. Viņš mani aizveda uz Strēlnieku laukumu, kur stāvēja autobuss… 

Divpadsmit gadu vecumā iestājos Murjāņu sporta internātskolā. Sākums bija grūts. Es biju mājas bērns, bet Murjāņos bija jāpakļaujas stingram režīmam. Dzīvoju kopā ar četrām meitenēm, mums bija kopīga tualete, duša pārsvarā ar aukstu ūdeni. Bizes nebija jāpin, jo mati tika nogriezti – tas bija kamaniņu trenera Rolanda Upatnieka uzstādījums.