Bez krūšturiem un vīriešiem
jeb Ko mums nesis feminisms

Par Veneru, Marsu un cūkām

Kad mans vectēvs – politieslodzītais – no Butirku cietuma tika pārvests uz lēģeri Ivanovas apgabalā, mana vecmāmiņa devās pie viņa. Bērni jau bija pilngadīgi, un skaistā, trauslā sieviete, ko vietējie drīz vien iesauca par aristokrāti, bija izcīnījusi atļauju mitināties iekš poseļeņije – ciematā blakus lēģerim. Būt kopā ar vīru ne vien priekos, bet arī pārbaudījumu brīžos viņai šķita tikpat dabiski kā elpot.

Atcerējos šo mūsu ģimenes arhīva lappusi, kad vienā no sieviešu žurnāliem izlasīju: «Visas sievietes ir no Veneras, bet visi vīrieši ir cūkas.» 
Un vēl atcerējos, kā vecmāmiņa reiz pateica: ja kāds cilvēks saka visi – visi vīrieši, krievi, muitnieki, politiķi un kas tik vēl ne – un piebilst ko nievājošu, tad zini – šim cilvēkam nav paveicies.

Ar katru no mums notiek tas, kam ticam.

Vai vecmāmiņai bija paveicies? Ar vectēvu viņi bija piedzīvojuši gan bezbēdīgus pārticības laikus, gan netaisnību, kad varmācīgi atņemts tiek viss. Tomēr pārticībā viņi nekļuva iedomīgi, bet netaisnības klātienē – nikni vai rūgtuma pilni. Viņi zināja – viss ir pārejošs, viss, izņemot mīlestību.

Ar katru no mums notiek tas, kam ticam. Turklāt tas, kam ticam, visnotaļ nopietni iespaido ne vien mūs pašus, bet arī mūsu bērnus un bērnubērnus. Ja māte pateiks meitai, ka mīlestības nav un visi vīrieši ir vaislīgi ērzeļi, kas to vien grib kā iesēt sēklu un pazust, vai arī ka visi vīrieši ir neizlēmīgi muļķi, ko vajag stumt, bikstīt un izrīkot, proti, mērķtiecīgi dresēt, – šī vēsts tiks nodota tālāk no paaudzes paaudzē, un šīs dzimtas sievietes tik tiešām savā dzīves ceļā arvien sastaps tikai tādus vīriešus, kas apstiprinās ciltsmātes teikto, – citus viņas vienkārši neredzēs. Ir jābūt patiesi lielam iekšējam spēkam, lai sarautu apburto loku un izmainītu dzimtas programmu.