Plastikas ķirurgs Jānis Lapiņš: Dzīves jēga man ir acu priekšā

Tas, ka izvēlējos plastikas ķirurga ceļu, ir nejaušība vai sakritība – kā jau daudz kas šajā dzīvē.

– Vai jau kopš bērnības zinājāt, ka reiz kļūsiet par ārstu? 
– Jā, bērnībā man bija skaidrs, ka būšu ārsts. Mana mamma ir ārste – psihiatre Liene Lapiņa, tēva brālis arī ir ārsts. Taču mamma mani nekad nav virzījusi uz medicīnu, viņa drīzāk gribēja, lai es kļūstu par operdziedātāju. Bet mani vairāk vilka uz medicīnu. Starp medicīnu un dziedāšanu jau nav lielas starpības – turpat līdzās abas vien ir. (Smejas.) 

Tomēr tas, ka izvēlējos plastikas ķirurga ceļu, ir nejaušība vai sakritība – kā jau daudz kas šajā dzīvē. Pēdējos studiju gados ciemojos pie tēva brāļa, un tur viesos bija arī citi ārsti, iepazināmies, parunājāmies. Viens no Mikroķirurģijas centra ārstiem, dakteris Jānis Krustiņš, uzaicināja paskatīties, ko viņi dara. Aizgāju, un man iepatikās. Jāsaka liels paldies skolotājiem Mikroķirurģijas centrā, kuri man daudz ko iemācīja un būtībā ielika pamatus. Visā pasaulē plastikas ķirurgi apgūst rekonstruktīvo ķirurģiju, mikroķirurģiju, rokas un estētisko ķirurģiju un tikai beigās katrs atrod savu nišu. Mikroķirurģijas centrā pabeidzu rezidentūru un nostrādāju tur līdz 2015. gadam.