Pēteris Apinis: Uz mana kapa varētu rakstīt: «Cīnījies par smēķēšanas ierobežošanu!»

Par sportu un kustību drīkst stāstīt cilvēks, kurš tomēr arī pats kustas un sporto.

Paklupināja alksnis 

«Pirms kādiem trīsdesmit pieciem gadiem orientēšanās mačos ļoti smagi kritu ar distanču slēpēm. Labajai kājai ceļa locītavā bija vairāki iekšēji lūzumi – viss celis lupatās! Nobrauciena priekšā izlēca bērns, bet pirms tam – alksnītis, aiz kura aizķērās slēpe. Bet es biju ļoti ātrs. Zigis (Zigmunds Kovaļčuks), izcils traumatologs, toreiz mani operēja, un tad naktīs sēdēju pie dežūrārstiem. Valdis Zatlers teica: «Sportot tu nesportosi nekad!» Bet es jau gadu pēc traumas maratonu noskrēju. 

Ar laiku celis pārvērtās par artrozi – kāja bija šķība, kļuvu pavisam resns un mazkustīgs, tikai šad tad aizgāju paspēlēt bumbu, bet neko citu nedarīju. Daudzus gadus stāvēju rindā uz endoprotezēšanu, bet vienmēr operāciju atliku. Un tad viens no maniem labākajiem draugiem traumatologs Modris Ciems teica: «Zini, jāoperē!» Tajā reizē uz Latviju bija atbraucis izcils ķirurgs, ortopēds Bertrams Zariņš, viens no pasaules ietekmīgākajiem sporta dakteriem, bijušais ASV olimpiskās izlases galvenais ārsts. Viņš man teica: «Izstāsti, kāpēc tu gribi operēt to celi. Ja taisies sēdēt mājās un skatīties televizoru, to nevajag darīt – netērē ārsta resursus. Tātad – ko tu gribi darīt?» – «Es noskriešu maratonu!» Viņš saka: «Tā arī rakstām!» (Smejas.) Un es apņēmos maratonu noskriet: ne uz laiku, bet – noskriet. 

Celi man protezēja pirms trim ar pusi gadiem. Paldies jāsaka manam kursabiedram Pēterim Studeram. Ārstu vidē jau zini, ko katrs dara – viens ir tik tehnisks, otrs tik gudrs, citam tik brīnišķīgas rokas, bet lielā mērā viss atkarīgs no tā, vai ārstam tici. Tāpēc zvanīju Pēterim.