«Uzgleznot Jēzu, kurš ēd saldējumu.» Saruna ar multimākslinieci Amaliju Andersoni
Amalijas Andersones māksla, šķiet, ir īsts krāsu sprādziens. Amalija neslēpj, ka ir jutīgs, introverts cilvēks un viņas laimīgākās dienas ir tās, kas pavadītas klusumā vienatnē ar otu rokā. Kā tas var būt, ka no šīs klusās vienatnes ārā izlaužas tik eksplozīvi, krāsaini tēli, arī tādi, ko sabiedrība mēdz nosodīt?
Foto: no personiskā arhīva
Esmu tāda pareizā un supergodīgā. Un varbūt tieši tāpēc tas ir manā mākslā – kaut kas, no kā man bail.
– Skatos – tev pat uz kurpju purngaliem ir visu iespējamo krāsu klekši. Tas darba procesā vai speciāli?
– Sākumā uzkrita viens kleksis, un es nodomāju – ko tad tā, tikai uz vienas kājas? Lai ir uz abām! Sanāca, ka es ik pa laikam tur kaut ko iemālēju, un kurpes kļuva arvien skaistākas, līdz tam man tās ne īpaši patika – vienkrāsainas. Turklāt akrila krāsa labi turas! Man ir arī džinsi, kas nejauši tika sasmērēti ar akrila krāsu, un to vairs nevar izmazgāt. Bet man patīk – šajos džinsos staigāju arī pa ielu, nekādu problēmu!
