Trakais skrējiens pēc labākas dzīves. Kā apstāties un nebūt nelaimīgam?

Konsultē 
Evita Štāla,
psiholoģe

To, ka mūsu ikdiena ir pārāk steidzīga, labi var pamanīt, esot atvaļinājumā citā valstī un redzot, cik nesteidzīgi un rimti dzīvo cilvēki daudzviet citur. Protams, viņiem ir cita ekonomiskā situācija, citas tradīcijas, mēs līdz galam nezinām kopējo kontekstu, kas ietekmē ikdienu, un tomēr – ne velti daudzi latvieši, kas pārcēlušies uz citām valstīm, atzīmē turienes nesteidzīgo ritmu, līdz ar to arī daudz mazāko stresa līmeni. Kāpēc mēs tā nemākam? 

«Lai arī kopš neatkarības atgūšanas pagājuši 30 gadi, joprojām esam postpadomju valsts, un tas atstāj sekas un ietekmē to, kā mēs vērtējam sevi, kā veidojam attiecības, ko mēs gribam. Šis konteksts un priekšstati par sevi un dzīvi nosaka, kādas izvēles mēs izdarām un kurā brīdī saprotam, ka tas, kā dzīvojam, nerada to prieku, kuru visu laiku gaidām. Daudziem joprojām ir tāda kā apvainošanās uz dzīvi un vēlme pierādīt, ka es taču varu dzīvot kā cilvēks, – atcerieties, tā kādreiz mēdza teikt mūsu vecāki! Un tad ir jautājums, ko tas no manis prasa. 

Daudziem pašvērtējums ir cieši saistīts ar to, cik pelna, ar kādu auto  brauc, kādi ir gadžeti.

Patiesībā mēs visu laiku gaidām laimi, kas iestāsies. Mēs skrienam, lai piedzīvotu to laimi, kas būs tad, kad, piemēram, nopelnīšu 2000 eiro. Kad nopelnām tūkstošus, paņemam līzingā jaunu mašīnu, un atkal pietrūkst, un mēs skrienam, lai nopelnītu vēl vairāk, jo vajag vairāk. Tā mēs sākam kalpot lietām un vajadzībām, aizmirstot, ka sākumā gribējām labi nopelnīt, lai labi justos. Bet galu galā nekas no tā nav iznācis. Ir pat cilvēki, kas saka – man kontā ir nauda, bet nezinu, kā to iztērēt, jo man nav laika.