Pēcpusdiena ar Igo viņa Mežotnes Ceplī

Visapkārt tvan ceriņi, pilni laimīšu. Zum bites, kas iekārtojušās ķieģeļu mūra vēdināšanas atverēs un pārvērtušas māju par milzu stropu.

Ir šim pavasarim neparasti silta pēcpusdiena. Lielupe, šķiet, nepakustas ne par milimetru uz jūras pusi. Upes krastā no vietai raksturīga materiāla – sarkaniem ķieģeļiem – sagaida piemiņas siena Mežotnes firstam Anatolam Līvenam. Firsts bijis Krievijas armijas virsnieks, neatkarības cīņās piedalījies Latvijas pusē, taču uz piemiņas zīmes attēlots nevis karavīra formā, bet ar lāpstu rokā – tikko iestādījis ābelīti. Vēlāk Igo teiks: «Tādu es viņu iztēlojos – labu saimnieku, veiksmīgu vadītāju.» Pēc 1922. gada agrārās reformas, kad muižu zemes tika sadalītas, firsts apmetās Mazmežotnes muižā un saimniekoja Ceplī līdz pat savai nāvei 1937. gadā, izveidojot Cepļa ražotņu kopumu par veiksmīgu un tiem laikiem visai plašu un modernu. Arī apglabāts viņš ir netālu – pāri upei pie Mežotnes pils. 

Visapkārt tvan ceriņi, pilni laimīšu. Zum bites, kas iekārtojušās ķieģeļu mūra vēdināšanas atverēs un pārvērtušas māju par milzu stropu. Durvis ir vaļā, un iekšā skan balsis. Ap lielo galdu sasēdušies ļaudis mazliet neveikliem pirkstiem cenšas pielipināt porcelāna krūzītēm un šķīvjiem smalkas zelta lapiņas, taureņus un burtus, pa brīdim pārvaicājot saimniekam: «Vai tā būs labi?» Un Igo palabo, iesaka varbūt izvēlēties citu lapiņu vai pavirzīt uz vienu vai otru pusi, nolaist zemāk, pacelt augstāk, lai labāk iesēžas kompozīcijā.