«Nebaidāmies iesmiet viena par otru.» Sirsnīgs Rajeckas un Andrejevas draudzības stāsts

– Aija, ja tā padomā – Olga mierīgi taču varētu būt tava mamma!

Aija: Mierīgi, jo mums ir divdesmit četru gadu starpība. Bet Olgas medžiks laikam ir tas, ka viņa ir mūžīgi jauna. Pulcē ap sevi jaunus cilvēkus un tāpēc arī pati jūtas jauna. Viņa ir spējusi sevī saglabāt iekšējo bērnu, un tas ir riktīgi forši. Dzīvesprieks vispār ir viņas gēns. Apbrīnoju Olgas enerģiju. Viņa pat manu mammu iedvesmo, un es arī saku: mammu, aiziet! Paskaties, kā Olga var! 

Olga: No visām manām draudzenēm Aija ir visjaunākā. Un vēl mana meita Marija. Arī ar viņu varam visu ko izrunāt, taču ar Aiju tas tomēr ir citādi. Bet es jau esmu pieradusi būt kopā ar jauniešiem – visi Marijas draugi manā pagalmā izauguši! Starp citu, ar Aiju esam braukušas arī kopā slēpot. Viņa, protams, kā balerīna laižas no kalna lejā, es tā nevaru, man bail. Un tad Aija stāv malā un smejas par mani, redzot, kā es slēpoju. Bet es tieku lejā!

– Kā sākās jūsu draudzība?

Olga: Aiju pazīstu jau kopš dzimšanas. Alekss atbrauca uz koncertu Ogrē, Aija – ratos, Aijas māsa pie rokas. Aija toreiz, maigi sakot, mazliet paraudāja, bet tētis tika galā. Jau toreiz teicu – būs dziedātāja! Un tā viņa lēnām izauga. Nopriecājos, kad Aija piedalījās Fabrikā. Atceros, Arnis Mednis man vēl stāstīja – pieteikusies Alekša mazā Aisha, ļoti līdzīga tētim…