Kā 72 gadus vecais amerikānis Džons ar kājām atnāca uz Latviju. Īpašais Santjago ceļa stāsts

Bija vasara, un mēs ar Džonu satikāmies pie Vangažu evaņģēliski luteriskās baznīcas. No soliņa liepu paēnā piecēlās gara auguma kalsns vīrs, uzvēla plecos lielu mugursomu un nāca sarokoties. Džons Tomass Ross tobrīd mēroja Santjago ceļu Latvijā. Viņš bija priecīgs, ka izdevies izvairīties no lietus un iespiest svētceļnieka pasē zīmogu, kas pieejams turpat pie soliņiem.

Džons domā, ka gan ceļā, gan dzīvē izdarījis labas izvēles.  

Pēdējos kilometrus līdz manām mājām, kurā var nakšņot arī svētceļnieki, aizvedu Džonu ar auto. Man šķita, ka svešzemniekam vieglāk būs aizbraukt pretī nekā izstāstīt ceļu. Un pēdējie dienas kilometri ir visgrūtāki­e – to zinu no savas pieredzes, jo pērn pati mēroju Latvijas Santjago ceļu, kā arī četrus camino Rietumeiropā. Džonam šie daži kilometri bija aiztaupīti, un mēs bijām mājās. 

Sajūta kā alberģē 

Ienākot mājā, ciemiņš noliek somu, novelk pretlietus jaku, tad smagos zābakus, zeķes un ziņkārīgi aplūko savas pēdas, uz kurām rēgojas arī dažas tulznas. Šoreiz to neesot pārāk daudz, bet kāda tulzna jau piederoties pie ceļa iešanas.