Īstā latvju saimniece Iveta Celkarte: Man ir trausla dvēsele, es neesmu «bojeviks»

Esam tik moderni, ka nezinām vairs, kas ir sieviete. Sieviete ir mājas pavards, mīlestība, siltums, kur vīrietis grib atgriezties.

Esam pieteikušies viesos piektdienas rītā. Izrādās, pavisam nelaikā – sestdienas ir tirgus dienas, kad rīdzinieki var tikt pie Bērzciema zivīm, un tas nozīmē, ka Ivetai un viņas vīram Oskaram piektdienās darbs dzen darbu. Tomēr viņa vēlīgi piekrīt tikties un uz jautājumu, kā nokļūt viņas mājās, atbild, nevis, kā ierasts, atsūtot koordinātas Google kartēs, bet skaidri un gaiši uzrakstot: «Cauri Engurei, nākamais ciems – Bērzciems. Zvejnieku sēta Dieniņas, pie mājas izkārtne – zila zivtiņa ar kājiņām. Kad būsiet klāt, zvaniet, iznākšu sagaidīt.»

Jārunā pa fiksam un skaļi

Labu gribēdami, esam atbraukuši par agru. Ir pelēks, drēgns un neomulīgs rīts. Un tomēr – skaists. Jūra ceļa vienā pusē, Ivetas māja – otrā. Saimniece mūs sagaida pilnā ekipējumā, tieši kā televīzijas raidījumā redzēts – garos brunčos un ar lakatiņu galvā. «Vai jums džinsi arī ir?» mans pirmais jautājums ir no tīras sirds un ar patiesu interesi. Esot. Nu skaidrs, nav jau te nekāds Brīvdabas muzejs. 

«Ja godīgi, tad es šito drāniņu brīžam nenoņem, arī kad brauc uz Enguri, uz bodi. Tā ir rota. Man daudzi prasījuši: kāpēc viš staigā ar to drāniņ? Mūžīg viņam i tas drāniš un mūžīg i tā širce. Un es atbildu: tas drāniš i tāpēc, ka, ja strādā ar ēdienu, tad drāniš nemaz nedrīkst nebūt! Sāc to likt piespiedu kārtā, bet pēc tam i tik ļoti pieradis, ka man tas drāniš jau pieaudz pie to galv.