Dzejniece Krista Anna Belševica: Nesakiet saviem bērniem, ka viņi ir īpaši!

Bipolārie traucējumi ir briesmīga slimība. Ar lielu pašnāvības statistiku, ar neizskaidrojamu baiļu pilnām naktīm un ar neizskaidrojamas depresijas pilnām dienām.

Mani vēl aizvien nav pametusi sajūta, ka realitātei patiesībā īsti nemaz nevar uzticēties. Ka tas, ko es redzu, daru, jūtu, var būt un var arī nebūt īsts un nav manos spēkos to noteikt. Tikai pēdējā laikā lēnām mācos uzticēties savai spējai kontrolēt realitāti, un lielākoties tas ir Ļermontova ielas filiāles un tās ārstu nopelns. Tur man neteica, ka esmu īpaša vai savāda. Tur neteica – tas pāries. Tur es pavadīju mēnesi dienas stacionārā, lai atrastu īstās zāles un visādi citādi sakārtotu sevi jaunas un labākas dzīves sākumam. 

Kopš tās dienas vairs neatļauju cilvēkiem teikt, ka esmu īpaša. Manai mātei to teica, lai mierinātu un dotu cerību. Pēc tam, lai mierinātu un dotu cerību, viņa to teica tālāk man. Pat tagad, lai arī neviena no mums tam vairs netic, ir palikusi sajūta, ka tā tomēr varētu būt patiesā pasaules kārtība. Nezinu, varbūt tādēļ man ir izveidojusies emocionāla alerģija, pat gandrīz fiziska nepanesamība pret brīžiem, kad kāds mani vēlas ielikt īpašo kategorijā. Es laikam vairs vispār daudz neticu ģenialitātei. Ticu tikai smagam darbam. Varētu pat teikt, ka ģenialitāte mani nemaz neinteresē. Tieši otrādi. Pēdējo gadu pavadīju bailēs pavisam par ko citu – ka neatkarīgi no tā, cik daudz es strādāšu, domāšu, jutīšu un darīšu, nekad tomēr nespēšu būt cilvēks. Ar savu radošo potenciālu, kapacitāti uz inovāciju, idejām, emocijām. Man vēl aizvien ir grūti tikt pāri sajūtai, ka esmu kas vairāk par diagnozi.