Čīkstētāji, mūžīgie kritizētāji, īdētāji, «viss ir slikti» cilvēki. Kāpēc viņi žēlojas?

Konsultē
Marija Ābeltiņa,
klīniskā psiholoģe un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste

Kas apēda tavu prieku

Iedomājies – tu beidzot esi atnākusi uz augusta vakara brīvdabas koncertu, mūzika saviļņo, apkārt šalc priedes, un tev mugurā smukā garā kleita. Bet blakus apsēžas paziņa, kura sāk žēloties: cik te ciets sols, un tas vīrietis priekšā tik garš, es neko neredzu, un kāds riebīgs vējš, man rīt noteikti sāpēs kakls, mugura jau sāk sāpēt, un kāpēc tiem bērniem ļauj skraidīt, viss, pēdējoreiz nāku uz šo estrādi…

Žēlojoties mēs bieži apmierinām ļoti svarīgu emocionālu vajadzību pēc pieņemšanas, jo kāds apstiprina mūsu izjūtas.

Un tā bez gala. Bet tu gribi savu svētku sajūtu! Tikai nekur nevari sprukt, jo tava vieta ir tur, kur tā ir, – blakus šim Grinčam. Un tad pieķer sevi, ka negribot sāc aizdomāties – jā, bērnus dzird skaļāk nekā mūziku, jā, tiešām drusku velk vējš, un tas džeks zilajā kreklā ir baigi garais, nu kāpēc viņam bija jāapsēžas tieši te priekšā, un sols pēkšņi sāk spiest, un muguru nekur nevar atbalstīt…