Baiba Sipeniece-Gavare: Patiesībā man ir bijušas iedalītas švakas kārtis. Vieni sešnieki

– Man ir piedāvājums – runāsim par šābrīža izjūtām! Tava dzīve jau ir gana izpreparēta – cik nu to esi ļāvusi. Runāsim par to, kā saglabāt līdzsvaru, kad kuģis šūpojas kā vētrā!

Izšķirīgos brīžos dodu priekšroku taisnai valodai. Tā nu esmu uzbūvēta. 

– Es gan arī pati neesmu šo laiku līdz galam sapratusi. To jau tikai vēlāk, ar vēsu prātu varēs saprast

Šobrīd es brīžiem pilnīgi jūtos jau kā, piedodiet, pilsoņu karā. Tāds intelektuālais pilsoņu karš, kur darbojas labi organizatori un prasmīgi izmanto cilvēku aizvainojumu, tad cilvēki kurbulējas aizvien vairāk. Un meklē pamatojumus, kāpēc viņi drīkst nevakcinēties.

Man nesen Madonā bija izrāde, un mīļa draudzene atsūta ziņu, ka nevarot nākt, jo neesot vakcinēta. Un es domāju – nu žēl, tu man mīļa, bet tā taču ir tava izvēle, kāpēc tu liec man justies par to neveikli? Mana mamma savos astoņdesmit pirmā aizskrēja, visi radinieki apzinīgi gāja, jo saprata, ka tas ir katra mazais ieguldījums sabiedrības labā. Kāpēc man tas ir skaidrs un citiem nav? Ja kāds reiz šo visu pētīs, ar lielu interesi izlasīšu skaidrojumus.

Bet laikam jau, kamēr dzīve nepasniedz kādu skarbu mācību šajā sakarā, tikmēr neko neiestāstīsi. Tomēr vai tad tiešām vari būt empātisks pret citiem tikai tad, ja tev kāds tuvs nomirst vai pats saslimsti? Bet tas ir traks temats. Es gan, par laimi, neesmu pazaudējusi draugus. Teiksim tā – gandrīz nemaz. Gandrīz visi izrādījās savējie, kas saprot situācijas nopietnību. Mēs šogad Jāņos saskaitījāmies, un es atviegloti nopūtos – fū, visi ir!