Aktrises Dzidras Ritenbergas erotiskais strāvojums

Pēckara Rīgā ieradās pilnasinīga dundadzniece ar poļu asinīm – vēlējās kļūt par aktrisi. Māte, arī reiz lolodama teātra sapni, atbrauca līdzi, pavadīja uz iestājeksāmeniem, sarunāja gultas vietu pie senas draudzenes… Pēcāk – sūtīja naudu, pilnu mugursomu pārtikas, cik nu šuvējas iztikšana ļāva. Teātra muzeja krātuve glabā Dzidras ar roku rakstītās memuāru lapiņas, tajās uzejams arī teikums: «Jaunība ir stipra, es izturēju, un ēdiens man vairs nebija galvenais.» Tas gan neatcēla ģīboņus no neēšanas un pagurušas sirds… Nodevīgā sirds – dzīvespriecīgā Dzidra reizēm nevarēja vienā paņēmienā pāriet pāri ielai. Visu mūžu mamma būs Dzidras uzticamākais balsts, sadzīves uzraugs, skaistāko tērpu šuvēja.

Uz viņas izrādēm pirmās desmit rindas izpirkuši vīrieši vien.

Kad 40. gadu beigās Dzidra pabeidza Drāmas teātra studiju, pasniedzēji atzina – spēcīgs temperaments un raksturlomu talants. Tomēr Rīgas teātrim viņa nebija vajadzīga. Liepājas teātrī dzīve bija sūra: aktieriem alga maza, vietējā lombardā iegūla viss, kam bija kāda vērtība, bet izpirkt Dzidra neko nevarēja. Glāba treknās reņģes Liepājas tirgū par 10 kapeikām kilogramā… 

Mirdzēšana

Toties skatītāji bija sajūsmā – Dzidras erotiskais strāvojums un tīkamās formas vilināt vilināja. Uz viņas izrādēm pirmās desmit rindas izpirkuši vīrieši vien. Teātra galvenais režisors šo interesi meistarīgi lietojis kases papildināšanai: Margaritas Gotjē lomas tērpam Kamēliju dāmā vēlējis visdziļāko kleitas izgriezumu. «Tā ir nauda, meitiņ,» viņš Dzidrai teicis. Vēlāk dzīve aizvedīs Ritenbergu uz Krievu drāmas teātri, tad – mīlestība aiznesīs uz Maskavas Staņislavska drāmas teātri. Tur veiksmīgi izmantos arī Dzidras īpatno Baltijas akcentu ar viegli stiepto O, tikai tur to sauks par Pievolgas akcentu – privolžskij.