Ronalds un Ingūna Griškēviči: Jūrā nedrīkst strīdēties, tas var būt pat dzīvībai bīstami

Mēdzu teikt, ka puse no visa, kas vispār jādara kapteinim, ir rūpes par to, lai komanda būtu normālā psiholoģiskā kondīcijā.

– Jau 15 gadu esat pārcēlušies no Rīgas uz Pāvilostu. Līdz tam galvaspilsētā dzīvojāt pavisam citādu dzīvi?

RONALDS: – Kā jau daudzi rīdzinieki to dara – no rītiem ceļas un dodas uz dažādiem birojiem.

INGŪNA: – Un vakaros cauri sastrēgumiem un lielveikaliem krietni pēc septiņiem tiek mājās, tad gatavo vakariņas. Un ir piekusuši. 

– Pārcēlāties uz mazpilsētu, lai būtu miers?

INGŪNA: – Tā beigās sanāca, bet sākums visam bija burāšana, kas Ronaldam tolaik jau bija uzņēmusi lielākus apgriezienus. Pāvilosta bija tā vieta, kur visi burātāji brauca un joprojām brauc ķert viļņus. Tā darījām arī mēs, līdz kādā jaukā dienā sāka likties, ka varētu taču tur arī dzīvot.

– Daudziem tā šķiet par Pāvilostu!

INGŪNA: – Tagad jā. Bet pirms piecpadsmit gadiem tā nebija. Tolaik Pāvilostā valdīja tāda ne visiem pamanāma romantika. Cilvēki brauca ar teltīm, dzīvoja pļaviņās ar visu burāšanas aprīkojumu…

– Vai jums Pāvilostā kādam ir dzimtas saknes?

RONALDS: – Nē, mēs vienkārši iegādājāmies zemes pleķīti un uzcēlām māju.