Ralfs Eilands: Manuprāt, romantika ir otra cilvēka jušana un sajušana

Saulriets, sveces un skūpsti nenoliedzami ir romantiski. Taču mēs te tikko pacēlām latiņu, tāpēc – lai iet, meklējam tālāk.

– Nezinu, kā tev, bet man romantika asociējas ar vārdiem – saulriets, sveces, sarkanvīns, jūra. Un tas man šķiet savādi, jo, manuprāt, pats jēdziens romantika ar šiem priekšstatiem tiek aplaupīts. 
– Atceros epizodi no skolas – mēs mācījāmies par romantiku dzejoļos un spriedām, kāpēc dzejnieki tā cieš. Secinājām, ka romantisks cilvēks dzīvo ar atkailinātiem nerviem. Šāds cilvēks ir atvērts un bieži vien citos samīlas vairāk nekā citi viņā. Un zini, kas vēl? Nekad neviens nerunā par to, ka patiesībā romantika jūtīgu cilvēku var arī traumēt. 

Manuprāt, romantika ir otra cilvēka jušana un sajušana. Iedomājies dzeramā ūdens aparātu. Mīļotā tev palūdz glāzi ūdens. Ko tu dari? Tu ielej auksto, tad sajauc ar silto un pagaršo, vai ir pietiekami remdens, pirms pasniedz to viņai. 

– Vecīt, lūk, tā ir mīlestība! Šo es saprotu. Tie ir tie skaistie ikdienas sīkumi. Man nāk prātā līdzīga epizode – eju gulēt, bet, pirms izslēdzu gaismu, pamanu, ka viens sievas zābaks ir apgāzies un guļ koridora vidū. Es to pieceļu un nolieku otram blakus. Manuprāt, arī tā ir mīlestība. 
– Saulriets, sveces un skūpsti nenoliedzami ir romantiski. Taču mēs te tikko pacēlām latiņu, tāpēc – lai iet, meklējam tālāk.

– Bet, klau, varbūt tev ir citāda pieredze. Es nekad neesmu piedzīvojis tādu mirkli, kad sieviete lūdz, lai te un tagad nodrošinu romantiskus apstākļus. 
– Man bijis dažādi. Es laikam drusku pretojos brīžos, kad sieviete man pasaka, ko mēs tagad darīsim, ko viņa sagaida, un, nepasakot skaļi, vēl arī liek man uzvesties tā, it kā es būtu tikko iemīlējies. Tā tas nestrādā.