Noslēpumainais ielu mākslinieks KIWI: Nekad neesmu krāsojis uz tikko renovētu ēku vai svarīgu objektu sienām

Tad, kad uz mājas sienām tiek uzkrāsotas lielas politiskās reklāmas, visi ir saņēmuši naudu un nevienam nav iebildumu, pat ja vizuāli tas izskatās diezgan pretīgi. 

Pirmo reizi mūžā intervēju vienkārši briesmoņa muti. Atvērtajā «Zoom» logā datorā pret mani pavērstas sarkanu desiņu lūpas un četri smaili zobiņi. 
Vienīgo personiskāko sajūtu deva viņa patīkamā, siltā balss intervijā un atļauja e-pasta vēstulēs uzrunāt par Saim. Publiski Kiwie parādās ļoti reti, un šajās retajās reizēs ir uzlicis veca vīra masku vai arī seja nav saskatāma. Par viņa dzīvi var atrast tikai mazas informācijas kripatiņas. Toties viņa mākslas darbi ir publiskāki par publiskiem – jau 15 gadu uz Rīgas un nu jau arī citu pilsētu sienām palaikam parādās uzkrāsoti Kiwie resnie briesmonīši. 

– Šoruden mūsu vārdu krājumā burtiski ielauzās jauns vārds – murālis. Jūs palīdzējāt uzkrāsot slaveno Kristiāna Brektes murāli, bet kādu jūs to redzat blakus murāļiem citur pasaulē?  
– Tam ir visai liela mākslinieciskā vērtība. Pasaulē tie bieži ir tikai dekorācijas bez idejas, bet šim gleznojumam ir dziļš konceptuālais zemteksts. 

– Latvijā ap to sacēlās īsta jezga. Vai arī citur murāļus apstrīd, nokasa vai aizkrāso?
– Apzīmējums murālis parasti attiecināms uz lielām fasādēm – kad nokrāsota visa siena. Ir visādi gadījumi, pats esmu ar to saskāries – kad uzkrāsoju pirmo murāli Alauksta ielā, bija aizgājis pat līdz tiesai, jo daži blakusmāju iedzīvotāji to nespēja saprast. Taču lielākoties cilvēki priecājas, ja mani zīmējumi uzrodas viņu teritorijā. Man pat sūta adreses un lūdz, lai tur kaut ko uzkrāsoju. Tad, kad uz mājas sienām tiek uzkrāsotas lielas politiskās reklāmas, visi ir saņēmuši naudu un nevienam nav iebildumu, pat ja vizuāli tas izskatās diezgan pretīgi.