No trūkuma līdz brieduma pazīmei. Ko iesākt ar skaudību?

Konsultē
ARTŪRS MIKSONS,
Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs, psihoterapeits
 

Artūrs Miksons uzsver: skaudība kā emocija mīt pilnīgi visos cilvēkos.

Gatavojot šo rakstu, atcerējos, kā reiz kolēģe, satiekot mani kāpnēs, iesaucās: atkal tev tie smukie zābaciņi! Man pilnīgi skauž, es arī tādus gribu! Varētu padomāt – nu brīnišķīgs kompliments maniem zābaciņiem, kāda tur skaudība! Tomēr esmu arī piedzīvojusi situāciju, kad, meiteņu bariņā šopingojot, man ausī iečukst: šito kleitu tev nevajag, liec nost, tu tajā ne pēc kā neizskaties! Bet es tomēr to kleitu nopirku un pēc tam saņēmu tik daudz komplimentu. Bet tobrīd tiešām uz mirkli veikalā nosvārstījos un tikai vēlāk sapratu – viņas balsī taču runāja skaudība! Protams, daudzas no mums tiešām ir svēti pārliecinātas, ka viņām jau skaudība nepiemīt. Psihoterapeits Artūrs Miksons uzsver: skaudība kā emocija mīt pilnīgi visos cilvēkos. Arī tad, ja mums pašiem šķiet, ka mēs nepavisam neskaužam, tas vēl nenozīmē, ka esam brīvi no skaudības.

Turklāt nav jau tādas vienas universālas lietas, kas to izraisītu visiem. «Kāda noreaģē uz smukajiem zābaciņiem un saka – man arī tādus gribētos, bet citu tie zābaciņi pilnīgi neinteresē, tie neietilpst viņas vēlmju, vērtību, vajadzību vai sapņu skalā, tāpēc skaudībai nav nekāda iemesla.» Vai arī – kad esam jauni, mums taču neskauž, ka otram nekas nesāp un viņš dzīvo vesels kā rutks. Bet pusmūžā, kad paši saskaramies ar veselības problēmām, tad gan ar skaudīgu aci varam sākt skatīties uz tiem, kam veselība vēl turas.