Marija Naumova: Pēkšņi nokļuvu tajā virsotnē un absolūti nebiju tam gatava

Biju baigā tusētāja, un savā ziņā man noteikti paveicās, ka nokļuvu tikai labās kompānijās.

Vecmāmiņas dotais spēks

«Kad domāju par savu jubilejas koncertu, vēloties to sarīkot kā Marijas svētkus, sapratu, ka droši varu tā darīt, jo vismaz kultūras un mākslas pasaulē vārds Marija ir retums. Šo vārdu man izvēlējās vecmāmiņa, viņa kā krievu tautības cilvēks teica – būs Maša. Bērnībā tētis mani mīļi sauca par hruņķiku, vectētiņš – par Mašeņku, vecmāmiņa – par Mašuņu, es pat nebiju Maša. Taču jau diezgan agri uzstāju, lai sauc mani īstajā vārdā par Mariju. Man šķita – šis vārds tik ļoti atbilst man. Indijā man tika iedots indiešu vārds – to var uzskatīt par tādu kā garīgu praksi. Jo, ja vēdiskajā kultūrā skolotājs tev piešķir vārdu, viņš tev nedod vienkārši vārdu, bet tas iemieso kādas konkrētas īpašības, kuru tev pietrūkst. Un, jo vairāk tevi šajā vārdā sauc, jo vairāk šīs īpašības iegūsti. Bet man skolotāja dotais vārds nepieķērās, es vienalga biju Marija.