Liepājā sadurtās skolotājas stāsts: Biju kā strūklaka – ar asinīm uz visām pusēm…

Diena, kad runājam, Liepājā ir saules pielieta, debesis un jūra – dzidri zilas. Ilze veras tālumā, kur jūra satiekas ar debesīm. Balss ir noteikta, tikai brīžiem tā ietrīcas, aizlūst, un Ilze raud.

Brīdī, kad pie izlietnes noliku otas, sajutu cirtienu mugurā. Pirmajā mirklī neapjautu, kas notiek, bet jau pēc sekundes simtdaļas sapratu – esmu briesmās.

Liepājas pedagogu un mākslinieku saimē Ilze ir visnotaļ zināma personība, pirms astoņiem gadiem saņēmusi apbalvojumu Gada liepājnieks par radošās pilnveides studijas Mākslas pasāža RADI izveidi un tās aktīvu darbību 2014. gadā. Jā, tā ir tā pati studija, kurā Ilzi mēģināja nogalināt. 

«Māksla mani saista jau no četru gadu vecuma. Manos ķēpājumos mamma bija pamanījusi krāsu salikumus, kas viņu uzrunāja, un aizveda uz Rīgas Skolēnu pils zīmēšanas pulciņu. Lai gan tik mazus bērnus tur parasti neņem, mani tomēr uzņēma,» stāsta Ilze.

Uz Liepāju viņu, rīdzinieci, atpūtuši, kā pati saka, pilsētas vēji. Ja ne tie, Ilze būtu palikusi Rīgā, lai piepildītu sapni par studijām Latvijas Mākslas akadēmijā, bet dzīve iegrozījās citādi. No viņas gleznām strāvo absolūta sievišķība un trauslums, bet balsī jaušams raksturs: «Pēc pēdējiem notikumiem skaidri zinu – esmu stipra. Mans dzīvesgājums veidojis manī abas šīs šķautnes – gan stingrību, gan trauslumu. Man ir tikai trīsdesmit astoņi gadi, bet dzīves pieredze, tas, kam esmu gājusi cauri, devis spēcīgu rūdījumu.