Klīniskā psiholoģe Kristīne Balode: Attiecības sāp

Sarunu viņa izvēlas Osīrisā un uz to ierodas, ģērbusies melnā. Mazos šortiņos un seksīgā lencīšu krekliņā ar rišiņām. Bet pāri tam melna krekleita, kas izdejo līdzi Kristīnes līganajai gaitai. Tēlu līdzsvaro smagas smilškrāsas botas ar biezām zolēm. Klīnisko psiholoģi, konsultanti attiecību un seksualitātes jautājumos KRISTĪNI BALODI nevar nepamanīt. Viņa izskatās atšķirīgi un, šķiet, arī dzīvo atšķirīgi. Pilnasinīgi. Nevairoties no sāpēm, dziļām jūtām un, protams, savas seksualitātes.
Agnese Meiere
Agnese Meiere
Foto: Natālija Golubova. Stils – Laila Trilopa

Mēs gribam attiecības, bet negribam cilvēku, jo, tiklīdz mēs dabūjam cilvēku, viņš traucē būt mūsu izdomātajās attiecībās.

– Tikko esi atgriezusies no Pāvilostas. Tā tev ir īpaša vieta? 
– Mums ar vīru ir tā – es sekoju viņam, vīrs man, un tā mēs pamazām virzāmies uz priekšu. Līdz ar to es īpaši nefunktierēju – man patīk šī vai tā pilsēta, vieta. Mans vīrs forši jūtas Kurzemes jūrmalā, un Pāvilostā viņam savulaik bijuši īpašumi. Pāvilosta tagad kļuvusi populāra, bet mēs to esam iepazinuši vēl pirms uzmanības buma. Kad bērni bija mazi, dzīvojāmies pa Plieņciemu, jo tur jūra ir sekla. Līdz ar to nav baigi jāstreso, ja bērni brien, klūp un gāžas. Tagad bērni ir paaugušies, un mums gribas, lai mūs izpūš (smejas), un Pāvilosta tam labi der. Šogad pirmo reizi Pāvilosta bija tāda baigi industriālā. Strādnieki lika bruģi, tāpēc fonā visu laiku skanēja viegla dunoņa. Vēl tur lidinājās nu jau slavenais helikopters, šāva salūtu un braukāja ūdensmoči. Bija interesanti vērot, kā aug pilsēta un notiek urbanizācija.  
Es vispār esmu kontrastu cilvēks – vai nu pilnīgs klusums, kad sēžu viena savā plikumā, vai arī skrienu pūlī. Pati gan cilvēkiem virsū neraujos, jo neesmu pārāk komunikabla un runīga. Bet man patīk būt kontekstā. Vērotājai. 

– Teici – tu seko vīram, viņš tev. Ne pārāk moderna koncepcija mūsdienu sabiedrībā. 
– Man liekas, tas attiecas ne tikai uz sievietēm, tas attiecas uz visiem. Strādājot ar attiecību jautājumiem, arvien intensīvāk jūtu – mēs gribam attiecības, bet negribam cilvēku, jo, tiklīdz mēs dabūjam cilvēku, viņš traucē būt mūsu izdomātajās attiecībās. Mēs īsti vairs negribam ne ar vienu rēķināties, gribam, lai pielāgojas mums. Ir aizmirsies, ka attiecības jau neveidojas autonomijā, bet berzē. Un, ja es tik ļoti gribu spoguļoties pati sevī, tad par ko vispār ir attiecības? Tev taisnība – šobrīd reti sastopams, ka attiecībās viens seko otram un dara to abpusēji. Ir individuālisma laikmets, salīdzinoši reti esam gatavi pusi sevis atstāt ar iespējams, nekad sajūtu. Tomēr būšana attiecībās kaut ko maksā. 

– Tu vienmēr savā būtībā esi bijusi sekotāja vai tev tas bija jāmācās? 

– Es tik ļoti esmu attiecību cilvēks! Mēs nevaram aiziet no tā, no kurienes nākam, un pēctecībai jau arī ir sava nozīme. Dzimtā ir stipras sievietes, kuras vienlaikus ir gan funkcionējušas sociāli, gan cēlušas māju, bīdījušas karjeru, gan stutējušas finansiāli. Sievietes, kuras mācējušas gan darbu darīt, gan pašrealizēties, gan arī vīrieti cienīt, respektēt un… jā, arī maksāt attiecību cenu. Līdz ar to nepretendēju uz to, ka šai ziņā esmu unikāla. 
Latvijas sievietei nekad nav tik labi gājis, kā šobrīd – viņai ir vara, nauda un kāds, kas viņu klausa. Tikai… vai viņa tāpēc sit plaukstas un jūtas apmierināta? Nē, jo lielākā daļa jūtas vientuļas. 

– Un tad sievietes dodas uz kursiem un mācās, kā atmodināt vīrietī vīrišķību. Šis joprojām ir modē. 
– Man šīs šķiet īstas šausmas. Jāatmodina cilvēciska cieņa, nevis vīrišķība un jāierauga, ka man līdzās ir cilvēks, nevis kāds, no kura man kaut kas pienākas. Vispār jau cilvēki izvēlas viens otru, neviens jau mūs neliek sprostā pret savu gribu. Manuprāt, vissvarīgākais jautājums, kāds sev būtu jāuzdod mūsdienu sievietei, ir – kāda iemesla dēļ es esmu attiecībās? Un kāpēc es tajās esmu, ja reiz jūtos tik ļoti ne savā vietā. Bērni nav iemesls uzturēt partnerattiecības – mēs varam būt brīnišķīgi vecāki un audzināt savus bērnus, neguļot vienā guļamistabā un netēlojot piesaisti, kuras sen vairs nav. 

Manuprāt, attiecības sāp. Ja tās nesāp, ja attiecībās nejūt visu 360 grādu amplitūdu, tātad jūtu līmenī kaut kas nenotiek.

Piemēram, es attiecības ar vīru izjūtu kā ceļojumu. Protams, ik pa laikam uznāk besis, un tu uzdod sev jautājumus. Šādi? Tiešām? Viss tā turpināsies, un nekā cita vairs nebūs? Jo skaidrs, ka iespējas ar vienu cilvēku ir limitētas… Taču attiecības, manuprāt, ir ticības jautājums. Vai es pēc būtības ticu monogāmām attiecībām, un ko tieši šī monogāmija nozīmēs mums abiem? Ar kādām vērtībām mēs to piepildīsim, ar kādiem rituāliem mēs to atjaunosim, lai tā mums būtu interesanta. Kāda būs cena, ko mēs abi būsim gatavi maksāt? Nedomāju, ka bez ticības šādām attiecībām mūsdienās iespējams pastāvēt. Attiecības ir par empātisku iedziļināšanos vienam otra vajadzībās. Prakse, kuru kopjam. Tiklīdz pārstājam to darīt, attiecības sāk dzīvot savu dzīvi.  
Būt attiecībās nozīmē, ka tajās ir ne tikai mīlestība, bet arī sāpes, vilšanās, ilūziju sabrukums, jaunas realitātes dzimšana, un tas nav viegls process. Manuprāt, attiecības sāp. Ja tās nesāp, ja attiecībās nejūt visu 360 grādu amplitūdu, tātad jūtu līmenī kaut kas nenotiek. Un vismaz es sāktu uzdot jautājumus… 

– Ko vēl esi mācījusies no dzimtas sievietēm? 
– To, ka man neder vienkārši nočammāt dzīvi. Manī ir nemiers dzīvot dzīvi, nevis palaist to garām. Manī nav intereses īdēt, un mani ļoti var aizkaitināt, ja to dara kāds cits. 

– Šobrīd tev esot tēva periods. Ko tas īsti nozīmē? 
– Tikai tagad sāku viņu iepazīt. Atklāju, ka maz pazīstu savu tēvu, jo viss, kas man bijis, – dzimtas sieviešu radīts priekšstats par tēti un viņa alkoholisms. Līdz ar to ir sajūta, ka man bijis tāds izslēdzies tēvs, kurš ieslēdzies tikai uz dažām manas dzīves epizodēm. Tiesa, ļoti jaudīgām, sirsnīgām un pamatīgām.  
Es jūtos un vienmēr esmu jutusies tēva mīlēta meita. Jā, varbūt ne aprūpēta, ļoti bieži esmu jutusi viņa trūkumu un pēc tā ilgojusies, bet esmu viena no tām veiksminiecēm, kuras tēvs bijis lepns un priecīgs par to, ka es esmu. Līdz ar to pieredzēto ne visai patīkamo sadzīvi varu kaut kā sagremot. 

– Kādas bija pieminētās terapeitiskās situācijas? 
– Iedomājies, man ilgstoši vispār nebija bērnības atmiņu – dažas no tām vienkārši vajadzēja izstumt. Iespējams, tās atgriežas, pateicoties ilgiem gadiem terapijā. Viena no atmiņām – tētis man mācīja spēlēt šahu, un nekad nepadevās. Viņa attieksme bija – kad tu mani patiešām uzvarēsi, tad sapratīsi, kāpēc. Ak dieniņās, kāds tas bija mirklis, kad es uzvarēju! Bet pirms tam, protams, bija puņķi un asaras. Ko tas man mācījis? Ka nevajag vairīties no neveiksmes, bet to izraudāt, atlaist un iet tālāk. Manī nav vajadzības tupēt nelaimē. 
Vēl vienas atmiņas: kad beidzu divpadsmito klasi, tēvs pirmoreiz atnāca uz man nozīmīgu pasākumu – izlaidumu – un apraudājās. 
Un vēl… Esmu ļoti noturīga attiecībās un piesaistos tām. Tāpēc tad, kad satiku savu tagadējo vīru un aizgāju no labām, sirsnīgām un ilgstošām attiecībām, atceros – gulēju viena pati dīvāniņā vecāku mājās un pārdzīvojumu pilna skatījos pa logu. Manas attiecības ar iepriekšējo partneri patiešām bija ļoti siltas. Tāpēc sajūtas tobrīd bija duālas: ļoti lielas sāpes par iepriekšējo attiecību izjukšanu, otra cilvēka sāpināšanu un reizē sapratne – tas, ko esmu sastapusi, ir mans dzīves vīrietis. Gan no mammas gan vecmammām dzirdēju – nu gan laimi atradusi, vecāku vīrieti ar divām meitām. Un aizgājusi no tāda jauka cilvēka! Bet tēvs nomurmināja – vienmēr atceries, ka tev ir mājas. 
Zini, man vienmēr paticis mans tēvs. Lai arī viņš brīžiem bijis briesmonis, man ir tāda silta sajūta par abiem maniem vecākiem. Man nav raksturīgi pieķerties tam, kāds ir cilvēks, meklēt viņā nelaimes un mēģināt tās izskaust.  

– Varbūt tāpēc, ka redzēji – centieni mainīt nenes rezultātu. 
– Tas tak ir tik tradicionāli – mēģināt mainīt vīrieti. Jo destruktīvāks viņš ir, jo vairāk cenšas mainīt un jo destruktīvāks viņš kļūst. Man bija tā veiksme būt bērnam, kas tika stumts priekšplānā. Bērnam, kam būs potenciāls mainīt tēvu – iežēlināt, pierunāt, audzināt… Tāpēc manas attiecības ar tēvu savā ziņā ir ļoti ciešas – esmu taču bijusi tā, kas lasa viņam morāli, kas stājas ceļā glābt mammu, kaut ko risināt. Daudzkārt esmu bijusi nevis vienkārši kā meita, bet kā supervarone, kurai jāveic neiespējamā misija. Droši vien tāpēc man tā otra cilvēka mainīšana šķiet pilnīgs murgojums, lielākais bullshit, kāds vispār var būt. 

– Pēc savām izjūtām galu galā no supervarones esi pārtapusi vienkārši par meitu? 
– Es diezgan ātri aizgāju no vecāku mājām, tāpēc man patiešām bija tāda iespēja. Tiklīdz varēju atteikties no šīs lomas, es to darīju. Visu bērnību uzdevu sev jautājumu – bet kāpēc viņi nevar šķirties, kāpēc mums visiem jāpiedzīvo tas, kas te tagad notiek. Lai paglābtu mammu no vardarbības, esmu cēlusies naktī un tēlojusi, ka man ir slikti, abas ar māsu esam sēdējušas skapī, lai tētis nezinātu, kur esam. Taču… mani vecāki pagājušajā vasarā nosvinēja četrdesmito kāzu jubileju, viņi joprojām ir kopā. Kopā būšana no viņiem daudz prasījusi, bet šobrīd viss ir nomierinājies, iestājies rutinēts miers, vērojama rutinēta pieķeršanās. Godīgi sakot, man nekad nav bijušas šaubas par to, ka vecāki mīl viens otru. Kaut kādā savā veidā… Tāpat viņi nekad nav atslābuši uz seksuālajām attiecībām. Tāpēc neņemos viņus vērtēt. 

– Un kā ar bērnības traumām, piedzīvojot daudz ko nepatīkamu? 
– Šie pārdzīvojumi ir tik neviennozīmīgi – vienu tie iedzen stūrī uz visu dzīvi, otram iemāca pieņemt dzīvi arī tās agresīvajā formā un nebūt bezpalīdzīgam. Nezinu, kam man jābūt pateicīgai, ka es nesalūzu un ka man nav vardarbīgs partneris, kurš atkārto visu pieredzēto. Tomēr pirmajās četrās terapijas reizēs, mēģinot pateikt kādu vārdu par ģimeni un tēvu, es vienkārši histēriski raudāju. 

Šobrīd tētis ir citāds nekā kādreiz – kļuvis runātīgāks, arī mazbērniem ir foršs opis.

Jāatzīst gan, ka man arī bija ļoti lielas dusmas uz savu mammu un vecmāmiņām. Kāpēc šīs trīs pie veselā saprāta esošās pieaugušās sievietes neko nedarīja, lai dzīvi vardarbībā un līdzatkarībā pārtrauktu? Bet arī tas kārtojas. Es jūtu līdzi savam ievainojumam, bet neļauju diktēt spēles noteikumus. Esmu priecīga, ka mēs ar mammīti esam varējušas kopā par piedzīvoto paraudāt, to izrunāt. Tas savukārt atgādinājis, ka esam un vienmēr būsim bērni saviem vecākiem un ka mēs, pieaugušie bērni, esam tie, kas ģimenē var atgriezt to, kas tajā pietrūcis. Kaut vai iespēju izrunāties. Mana mamma ir Sibīrijā dzimis bērns, viņas mamma cīnījās par izdzīvošanu, līdz ar to – kāda tur izrunāšanās! Par laimi, man ar saviem bērniem attiecības ir pilnīgi citādas – es nestāvu pasīva un zemē iemīta brīdī, kad man ir jāsaceļas. 

– Esi sapratusi, kāpēc tētim tik ļoti bija nepieciešams alkohols?
– Tas jau tāds neatbildams jautājums. Mēs daudz ko nezinām un nekad neuzzināsim. Pagājušajā gadā savā četrdesmitajā dzimšanas dienā aizbraucu pie vecākiem, un kaut kā aizrunājāmies par vecāku attiecību sākumperiodu. Par to, ka abiem bija jāprecas, jo mamma bija stāvoklī, arī par daudz ko citu. Runājām arī par to, ka tēvs toreiz bija mūziķis un spēlēja grupā. Atceros, tiklīdz tētis iedzēra, tā vajadzēja nest akordeonu un elektrisko basģitāru, un viņš spēlēja. Uzdevu jautājumu, kāpēc viņš – skaistais un seksīgais basģitārists – neturpināja spēlēt grupā. Tētis starp daudzajām sieviešu runām pateica – nebija jau izvēles. Vai nu tu esi ģimenē, vai spēlē grupā. Tad domāju – nezin kāda būtu bijusi viņa dzīve, ja tētis darītu to, kas patīk… 
Starp citu, tēva dēļ man daudzus gadus bijušas sarežģītas attiecības ar grāmatām – jo viņš vai nu dzēra, vai lasīja. Man likās, ka grāmatas man viņu atņēmušas. Tikai tagad bez piespiešanās beidzot varu palasīt grāmatu, kas nav mācību literatūra, un neuztvert to kā ienaidnieku. Taču šobrīd tētis ir citāds nekā kādreiz – kļuvis runātīgāks, arī mazbērniem ir foršs opis.  

– Kā tu sajuties, kad palika četrdesmit gadu? 
– Man ļoti patīk, kāda es šobrīd esmu. Kaut gan vispār sev patikt sāku tikai ap divdesmit piecu gadu vecumu. Kopš tā brīža ir šķitis – ar katru gadu ir foršāk būt man. Acīmredzot tajos divdesmit piecos gados kaut ko palaidu vaļā. Līdz ar to man prātā negriežas cipari, man nav piesaistes vecumam. 

– Kas tāds īpašs toreiz, divdesmit piecu gadu vecumā notika? 
– Sāku studēt Junga analītisko psiholoģiju, agri sāku strādāt, un terapijas, supervīzijas jau atstāj nospiedumus pašrefleksijas un pašuztveres spējās. Atradu saikni ar sevi, atļāvu sev būt. Lai gan pietiekami ilgi biju jutusies tā, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. 

– Kāpēc? 
– Jutos kā no citas planētas, nevarēju atrast saskares punktu. Nekad neesmu bijusi vienpate, vienmēr cilvēkos, bet man bija tāda iekšējas vientulības sajūta, kad liekas – tu nesaproti citus, un citi nesaprot tevi. Atšķirības sajūta nopulēja pietiekamību. 
Ņemot vērā brīnišķīgo bērnību, man līdz devītajai klasei īsti nebija iespējams mācīties – apstākļi bija mācībām nelabvēlīgi. Tu visu laiku esi vai nu bailēs, vai ej kādu glābt, līdz ar to – kādas tur mācības. Tāpēc biju gandrīz nesekmīgs bērns no nelabvēlīgas ģimenes, protams, ļoti slēptā formā. Bet pēc devītās klases medicīniskajās pārbaudēs man atklāja izmaiņas mugurkaulā, un mamma pieņēma lēmumu – turpmāk es mācīšoties sanatorijas internātskolā bērniem ar muguras problēmām. Man šķita – zeme, atveries! Tā jau es nāku no alkoholiķa ģimenes, tagad vēl būšu bērns ar traucējumiem, invalīde. Tobrīd man šķita, ka tas ir briesmīgākais, ko man var nodarīt, bet vēlāk mammai biju ļoti pateicīga. Skola bija ar internāta funkcijām, es drīkstēju tur palikt arī pa nakti, lai arī skola atradās labi ja triju minūšu attālumā no mājām. Izrādījās, ka varu labi mācīties, attīstīt savas prasmes. Kļuvu brīva, drosmīga. Man bija trīs draugi – čaļi, ar kuriem kopā lavījos uz Rīgas klubiem. Turklāt mēs nelietojām alkoholu! Līdz ar to man nobriešana, kļūšana par sievieti bija ļoti skaista – beidzot nonācu kontaktā ar savu intelektu, ar to, ka varu pilnvērtīgi funkcionēt, izpausties, tikt sadzirdēta.  

– Nu jau padsmit gadu esi precējusies ar Māri. Atceros kādu tavu un tava vīra interviju, kur teicāt – esat viens otram īstie. Vai caur šo īstais un īstā neuzliekam otram baigo nastu? 
– Nespriedīšu par citiem cilvēkiem, bet mēs ar vīru tiešām esam satikušies… nezinu, īstie, ne īstie. Vienkārši nevaru iedomāties citu cilvēku viņa vietā, un viņš tāpat manā. Tas nenozīmē, ka mums nav vajadzējis iziet cauri dažādiem pārbaudījumiem un sāpēm. Ne viņš ir balts un pūkains, ne es. Mums bija jāierauga, ka esam ļoti dažādi, bet arī tas nav ne uz mirkli mainījis sajūtu, ka viens otram esam īpaši. Šī sajūta nav pazudusi arī dusmu un aizvainojuma, un pat naida brīžos. Taču arī mēs paši esam pielikuši daudz pūļu, lai tas tā būtu.

Kad satiku Māri, pieņēmu lēmumu – gribu iet uz totālu atklātību un runāt par to, pēc kā ilgojos, kā šobrīd jūtos.

Turklāt nezinu nevienu interesantāku cilvēku – man ar Māri vienmēr ir sasodīti interesanti. Joprojām ik pa laikam līdz četriem naktī neaizejam gulēt, jo mums ir par kaut ko jārunā. Un mums nevajag nekādu speciālu randiņu, īpašu kleitu, krāsošanos, lai piedzīvotu intīmu brīdi. Tas notiek pēkšņi – mašīnā, gulēt ejot vai darba dienas vidū, kad iedomājamies viens par otru un uzrakstām – kur tu esi? Mēs joprojām ilgojamies viens pēc otra, esam nepiesātināmi ar otra klātbūtni. 

– Kad iepazināties, Mārim jau bija divas meitas. 
– Jā, līdz ar to mums nekad nav bijis bezbērnu periods bez atbildības, rēķināšanās, bez pienākumiem. Pusgadu pēc iepazīšanās paliku stāvoklī, piedzima Doroteja, pēc gada un četriem mēnešiem piedzima Frīda, vienu bērniņu zaudējām, un tad piedzima Dante. Es pat nerunāju par restorānu biznesu, zaudējumiem, krīzi… Mūsu dzīve bijusi tik dinamiska, ka ir sajūta – es ar šo cilvēku varētu pavadīt miljardiem stundu, un man tik un tā būtu par maz. Zini, es ļoti aizraujos ar cilvēkiem, iemīlos viņos, nešķirojot pēc dzimuma. Bet Māris ir manas dzīves īpašākais, tuvākais cilvēks, ne ar vienu citu cilvēku man nav tik tuvu attiecību. Un tas pat nav stāsts par to, ka mēs kopā novecosim. Ja viņam kaut kur būs labāk nekā kopā ar mani, es droši vien būšu tā, kas attaisa durvis. 

– Kamēr līdz tam nenonāk, ir jau viegli tā teikt. 
– Jā, mums jau ir bijusi viena epizode… Romā. Mums bija krīze attiecībās. Plus – lai gan man bija spirāle, paliku stāvoklī. Diemžēl, ņemot spirāli laukā, grūtniecība pārtrūka, bija skaidrs – spontānais aborts ir neizbēgams. Aizbraucām ceļojumā, zinot – kuru katru brīdi tas var notikt. Līdz ar to spriedze gaisā bija nemitīga un milzīga. Kādā veikalā gribējām nopirkt bērniem drēbes, bet tās visas bija ar uzrakstiem. Es sāku purpināt, ka nepirkšu savām meitām apģērbu ar cipariem, ka viņas nav nekādas sportistes. Māris uzsprāga, izskrēja no veikala. Izdomāja, ka šis ir brīdis, kad viņam viss ir līdz kaklam, un viņš no manis aiziet. Pateicu – ja vari aiziet, ej. Uzkāpu Mārī kā kokā, apķēru viņu ar rokām un kājām un tik ilgi karājos, kamēr mēs sasmējāmies un spriedze pazuda. Jā, netraucētu Mārim iet, bet tikai pirms tam krietni pacīnoties par mūsu attiecībām, jo viņš tik ļoti ir mans cilvēks. Kā tikai nav gājis, bet… Man liekas, mēs elpojam vienā ritmā. Tas ir veids, kā viņš mani reizēm nomierina, – elpojot sasinhronizējamies. 

– Tomēr jūsu attiecībās bijis arī pārrāvums. 
– Jā, bet mēs nepašķīrāmies. Toreiz meitenes bija mazas, es biju nogurusi. Bijām Vecrīgā atvēruši restorānu Dorians Grejs, bet sākās krīze. Zaudējumi cits pēc cita, līdz tu vairs nevari turēt. Un tas nebija stāsts par attiecībām, biju pārgurusi kā personība. Mans brīvības gars, vajadzība varēt bija noslāpēti. Domāju, man tobrīd vienkārši vajadzēja atpūsties, kaut kur aizlidot, atslēgties. Tāds klasisks brīdis, kurā cilvēks iemīlas, brauc uz Indiju vai dara kaut ko līdzīgu. Es iemīlējos. Un pēc laika atkal izmīlējos. 

Tas, ka es iemīlos, nenozīmē, ka man ar šo cilvēku jāpārguļ, kā arī tas nenozīmē, ka man jāpārtrauc savas esošās attiecības.

Jo, lai iemīlētos, vajag izmīlēties. Un tās ir hormonālas izmaiņas, kas nenotiek no brīva prāta. Tieši tāpēc uz tām nav jēgas apvainoties. Jūtu uzplūds nāk, un tu vienkārši izvēlies, ko tu darīsi ar savām jūtām. Mēs šo periodu piedzīvojām un pārdzīvojām, iemīlēšanās jau nav nekāda nelaime. Arī manam vīram patīk citi cilvēki, un man tas patīk, man nevajag uz viņu nostiprināt īpašumtiesības. Tātad viņš ir dzīvs, vesels, nav ­atkarīgs no manis, bet dzīvo uz pilnu jaudu. Viņš, piemēram, simpatizējošām sievietēm raksta dzeju. 
Bet toreiz… Tā bija pirmā spēcīgā iemīlēšanās reize mūsu laulības laikā, un es tai esmu ļoti, ļoti pateicīga. Tā mūs padarīja spējīgus runāt par daudziem jautājumiem, par kuriem attiecībās parasti nerunā. Par to, ka iekārojam kādu, par emocionāliem pārdzīvojumiem. Būtībā esam taču seksuālas būtnes – mums ir gan fiziskā, gan emocionālā aizraušanās spēja. Jo vairāk attiecības ir noslēgtas, jo mazāk iespēju tajās ienest šo informāciju, jo vairāk šī informācija mūs šķels. Jo apzinātāki mēs kļūstam un saprotam – cilvēks nav monogāms pēc savas būtības, bet pie labklājīgiem nosacījumiem spējīgs ievērot monogāmu dzīvesveidu –, jo labāk attiecībām. 

– Ar to tu gribi teikt – tas, ka mums kāds iepatīkas vai pat ja mēs kādā iemīlamies, nenozīmē, ka metamies ar viņu pārgulēt? 
– Tieši tā! Cilvēks ir ar apziņu apveltīta būtne un spēj izvēlēties savas darbības. Tas, ka es iemīlos, nenozīmē, ka man ar šo cilvēku jāpārguļ, kā arī tas nenozīmē, ka man jāpārtrauc savas esošās attiecībās. Taču tas atkarīgs no cilvēka brieduma – vai viņš saprot savu seksuālo dabu un to, kā mēs funkcionējam. Kad satiku Māri, pieņēmu lēmumu – cik vien tas būs manos spēkos, es negribu aizmugurējas pieredzes, gribu iet uz totālu atklātību un runāt par to, pēc kā ilgojos, kā šobrīd jūtos un tā tālāk. Līdz ar to sākām ar baigām atklāsmēm – izstāstījām viens otram to, ko neesam stāstījuši nevienam. Darām to joprojām. Un joprojām katru dienu sākam kā baltu lapu, mācoties nekrāt uz tās dažādus klekšus. 

– Skatoties uz tavu dzīvi, redzams – visās jomās šobrīd viss kārtībā. Ir kaut kas, pēc kā šobrīd ilgojies? 
– Esam satikušās dzīves periodā, kad man ir pārpilnība darbā, privātajā dzīvē. Ir sajūta, ka jau esmu izcietusi visu, kas man bija jāizcieš, ka smagākais dzīves periods ir pagājis. Nekad jau nezinām, kas gaida… Tomēr man ir tā trauslā sajūta, ka ir tāda pārpilnība, ka knapi varu saturēt. Un arī tas ir labi. 
Sešpadsmit gados izdomāju, ka gribu būt psiholoģe, un nu savā profesijā esmu jau sasodīti ilgi. Līdz ar to sāk gribēties attīstīt savas personības otru pusi – izkopt radošās prasmes. Man ir sajūta, ka man ir apgrieztas rokas, ka kā trūkst, lai varētu pilnasinīgi izteikt to, ko vēlos. Šķiet, spēju to tikai tā pragmatiski, intelektuāli. Es biju ļoti radošs bērns – zīmēju, gleznoju, dejoju, spēlēju teātri, šuvu, biju pārkrāsojusi sienas… No visa mazliet, bet neko tā dziļi un pa īstam. Un tagad es izjūtu ilgas pēc saiknes ar mūziku, kas arī varbūt saistīts ar tēvu. Kovidlaikā nopirku klavieres, un tagad man ar tām ir tāds kā flirts – mēģinu saprast, vai mums būs attiecības vai ne. Vai iemācīšos spēlēt vai ne. Vispār man ir divi sapņi: spēlēt klavieres un tad, kad būšu veca kundzīte, – čellu. Un vēl gribu nodarboties ar tēlniecību, jo esmu taktils cilvēks un man patīk pieskārieni. Ak jā, un vēl caur savu jauno uzņēmumu Seksuālās kompetences un Erotiskās mākslas centrs un kustību Viegli kopā būt gribu parādīt cilvēkiem, par ko es degu. Vienkārši ļaujos darīt jaunās lietas, pēc kurām es ilgojos. Un, ja es ne pēc kā neilgojos, tad ir auzas!

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+