Kā tā var būt – vecāki audzināja ko vienu, bet izauga pavisam cits!?

Konsultē
DIĀNA ZANDE,
psihoterapeite

Anita dēlam mācīja, ka daudz strādāt ir labi, bet izauga dīkdienis. Ināra mācīja, ka naudiņa jātaupa, bet viņas meita dzīvo izšķērdīgi un neiekrāj ne kapeiku. Janīna bērnībā savu zēnu pucēja tā, ka likās – viņš jau piedzimis ar žabo, bet pieaugot dēls ģērbjas kā pūt un palaid. Lindai māja vienmēr spīd un laistās, bet meitas mājās trauki izlietnē sakrauti tik augstu kā Ēģiptes piramīda. Kā tā var būt – vecāki audzināja ko vienu, bet izauga pavisam cits!?

Sajūtu, ka bērns izaudzis nepareizs, var radīt vēlme ielikt viņu tajā pasaulē un situācijā, kurā tādā pašā vecumā bija vecāki. Un tā ir pirmā kļūda.

Kāds laiks, tāds vērtējums

Audzinot bērnu, vecāki mēdz atgādināt: es jau tavu dzīvi nedzīvošu – pašam (pašai) vien būs jādzīvo. Un agri vai vēlu pienāk maģiskais brīdis, kad tas notiek – bērns sāk dzīvot pats savu dzīvi.

«Var gadīties, ka vecāki jūtas ļoti sāpināti, jo izrādās, ka bērna «sava dzīve» atšķiras no mammas un tēta priekšstatiem par to, kā būtu jādzīvo,» saka psihoterapeite Diāna Zande. Vecākiem ar plašāku dzīves dažādības pieņemšanas amplitūdu arī vairāk jārēķinās, ka bērns var izvēlēties dzīvot citādi, nekā iedomājušies vecāki. Savukārt stingro noteikumu paģērētāju bērni var rīkoties spītējot – pretēji vecāku nostājai. Sak, jūs man likāt tik daudz strādāt un vienmēr tik agri modinājāt, ka tagad gulēšu līdz vienpadsmitiem, un neviens man neko nevarēs padarīt!

Ir saprotami, ka vecāki vērtē savas atvases, – bērni un mazbērni ir piepildījums, ko viņi pēc sevis atstāj. Pieaugušajiem bērniem, kas gan emocionāli, gan fiziski atdalījušies no mammas un tēta, katrā dzīves posmā ir citi mērķi, izaicinājumi un problēmas. Raugoties viņu rīcībā, vecāki var pamanīt – bērns rīkojas vai nerīkojas tā, kā par labu uzskata vecāki. Viņi uzskata – mēs visus šos vecumposmus esam izstaigājuši, esam to visu pieredzējuši, tādēļ zinām, kas un kā jādara – kā ir labi un kā slikti.