Pauls Stradiņš – leģendas turpinātājs

– Stradiņa slimnīcas ārsti, sākoties epidēmijai, izveidoja sociālo reklāmu Paliec mājās, un jūs vienīgais tai pieslēdzāties videoierakstā, jo bijāt nonācis izolācijā pēc kontakta ar Covid-19 slimnieku. Vai jums kaut brīdi bija bail pašam saslimt?
– Protams! Mums katram jādomā par to, kā aizsargāt gan citus, gan pašiem sevi. Vairāk uztraucos par tuviniekiem, kuriem riska faktors ir lielāks, uztraucos par Latvijas cilvēkiem, īpaši par senioriem. Mums viņi jānosargā. Bet šī infekcija var paņemt arī jaunus un spēcīgus.
Man šis izolācijas laiks tāpat pagāja darbā, es tikai nevarēju operēt. Taču bija daudz administratīvā un organizatoriskā darba, jo aiz manis stāv Sirds ķirurģijas centrs un pacienti, kuriem ik dienu vajadzīga palīdzība, un daļai tā vajadzīga nekavējoties. Mums bija jārada plāns, kā turpināt darbu un darīt to droši. 

– Liekas, ka Latvijā jau iezīmējas gaismiņa tuneļa galā. Kā jums šķiet – kas mūsu ārstiem bija lielākās ugunskristības?
– Var jau salīdzināt un rēķināt, ka citās Eiropas valstīs ir vairāk inficēto. Bet pēc būtības ir tā, ka tur medicīnas sistēma ir daudz stiprāka. Mēs nevaram pat salīdzināt mūsējo un, piemēram, Vācijas medicīnu, mēs kopumā esam ļoti atpalikuši. Laimīgā kārtā mums ir gudra un izprotoša sabiedrība un ziemeļnieciski atturīgs dzīvesveids. Un, paldies Dievam, mums ir speciālisti – tādi kā infektologs profesors Uga Dumpis, kurš, iespējams, ir viens no tiem, kas visā pasaulē vislabāk izprot situāciju un spēj to analizēt, – un vadošie politiķi, kas šos speciālistus tiešām uzklausa.
Latvijas lielākais izaicinājums ir nepieļaut, lai būtu vajadzīgs liels skaits intensīvās terapijas gultu. Mums nav tādu resursu. Patiesību sakot, mums nav arī piemērotu slimnīcu un nav iespēju tādas uzcelt kā Ķīnā vai Krievijā. Kamēr pasaulē nebūs radīta vakcīna, mēs nevaram teikt, ka esam tikuši tam pāri un koronavīruss Latvijā ir uzvarēts.