Aktrise Inese Kučinska: Man ir skumjas acis, bet esmu laimīgs cilvēks

Pagājušais gads ar Spēlmaņu nakts Skatītāju balvu, Triju Zvaigžņu ordeni un skaisto jubileju Liepājas teātra aktrisei INESEI KUČINSKAI tagad liekas tik tāla pagātne kā simt gadu seni notikumi. Pustukšajā teātrī rēgaini karājas lielo kases grāvēju apputējušie tērpi, bet Inesei ir skumjas acis. Ko viņai kā aktrisei un sievietei nozīmē šis laiks?
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
Foto: Gatis Gierts. Foto vide – Valhalla Wine&Coffee Liepājā

Saule spīd, putni dzied, bet virsū uzlikts tāds kā zārka vāks, grūti elpot un nav miera.

– Liepājas teātra liktenis kovida radīto zaudējumu dēļ karājās mata galā, jo atšķirībā no citiem profesionālajiem teātriem liepājniekiem nebija paredzēts valsts atbalsts. Visskaļāk par to runāja tavs vīrs – teātra direktors Herberts Laukšteins. Kāda gaisotne valda jūsu mājās?
– Vīru redzu reti, jo viņš ļoti daudz strādā. Bet nesen pamanīju, ka viņam īsā laikā kļuvusi pilnīgi balta galva. 
Tas bija absurdi, netaisnīgi un augstprātīgi, ka vecākais profesionālais Latvijas teātris tika pastumts sāņus birokrātisku apsvērumu dēļ! Tā ir nozīmīga kultūras iestāde, te strādā talantīgi cilvēki, viņiem ir ģimene, kas jāuztur. Par Liepājas teātri atbildība bija jāuzņemas valstij, jo valstij piešķirta Eiropas nauda Covid-19 seku mīkstināšanai, un nevar to nogrūst uz pašvaldību. 

– Teātra liktenis vēl nebija zināms, tomēr tu pati biji līdz ausīm mēģinājumos. Izrādes taču tiek gatavotas?
– Pirmizrādes ir pārceltas, bet iecerēts, ka pirmais nāks klajā Dmitrija Petrenko iestudētais Mališ, mēs ar Māru Ķimeli strādājam pie Ivana Viripajeva Satraukuma, bet Viesturs Meikšāns pabeigs iestudēt Ļermontova Dēmonu. Pastiprināti tiek domāts par mazās formas izrādēm. Taču skumji domāt par to, kad atkal varēs redzēt mūsu lielos kases grāvējus – tādus kā Purva bridējs, ko rādīja pārpildītās zālēs. Ir sirreāla sajūta, ka tas noticis pirms simts gadiem.

Es dzīvoju tieši blakus teātrim un pavasarī, kad teātris bija tukšs, te ienācu tāpat vien, nostājos uz tukšās skatuves un gribējās kliegt. Es domāju – kā vārdos nodefinēt to, kas valda gaisā? Saule spīd, putni dzied, bet virsū uzlikts tāds kā zārka vāks, grūti elpot un nav miera. Atteicu vairākas intervijas, jo nespēju noformulēt nevienu domu. Gribu pateikt, kā jūtos, bet vārdi iesprūst rīklē. Tāda vientulīga sajūta, tukšums un neziņa, lai arī mēģinām kaut ko iekustināt, bet neviens nevar pateikt, kas būs tālāk. Man oktobra vidū paredzēta pirmizrāde, bet vai izrāde notiks? 

Abonē Santa+ un lasi labākos materiālus pilnā apjomā no 15 izdevniecības Santa žurnāliem.

Baudi kvalitatīvu saturu bez reklāmām un piedalies diskusijās.

Abonēt Santa+ Autorizēties

Oriģināls saturs

Santa+ ir digitālais žurnāls, kurš aptver izdevniecības žurnālu labāko saturu. Portāla mērķis ir kļūt par glancēto žurnālu digitālajā vidē.

Bez reklāmām

Digitālā tīrība. Saturs un laukums bez reklāmas.

Jauna lasīšanas pieredze

Laiks atvērt, ne pāršķirt.

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Santa+