Dārta Daneviča – par sarežģīto grūtniecību, attiecībām ar Artusu Kaimiņu un novērtējuma sajūtu

Nepārtraukti dzīvoju bailēs, tāpēc ļoti cerēju, ka ziņu par manu grūtniecību izdosies noslēpt no preses.

– Dārta, pēdējais gads tavā dzīvē bijis kā brauciens ātrvilcienā. Un nu tu esi kļuvusi arī par mammu dēliņam. 
– Zini, arī mana terapeite sacīja, ka pēdējā gada laikā ir noticis viss, kas vien varēja notikt. Taču par šīm pārmaiņām esmu pateicīga Artusam – viņš radīja izjūtu, ka man ne no kā nav jābaidās. 

– Pašlaik, kad daudzi savu dzīvi izskaistināti rāda sociālajos tīklos, arī grūtniecības laiks tiek idealizēts. Zinu, ka tev šī pieredze bija izaicinoša.
– Patiesībā esmu priecīga, ka grūtniecības laiks ir aiz muguras. Es nejutos kā starojoša Instagram mamma… 
Man bija nopietnas medicīniskas pro­blēmas, kas grūtniecībai varēja kaitēt. Bija noteikta ārstēšana, bet tad uzzināju, ka esmu stāvoklī… Ārste, Artuss un citi cilvēki līdzās mani ļoti atbalstīja, bet grūtniecība bija sarežģīta. Fiziski mani skāra viss, kas vien grūtnieci var piemeklēt, – toksikoze vairāk nekā četrus mēnešus katru dienu no rīta līdz vakaram. Izteikta anēmija, kas radīja nenormālu nespēku, – regulāri bija jābrauc uz slimnīcu, lai saņemtu dzelzi saturošas injekcijas. Naktīs bieži šķita, ka nevaru paelpot, smoku. Grūtniecības sarežģījumu dēļ nokļuvu arī slimnīcā, bija jautājums, vai vispār varēšu bērnu iznēsāt. Daudzas sievietes sargā informāciju par savu grūtniecību pirmos trīs mēnešus, kas ir riskantākais laiks, bet man tāds bija visu laiku – es nevarēju būt droša, ka nesāksies priekšlaicīgas dzemdības. Nepārtraukti dzīvoju bailēs, tāpēc ļoti cerēju, ka ziņu par manu grūtniecību izdosies noslēpt no preses. Kad tas tomēr nāca atklātībā, lūdzu šo informāciju nepubliskot, taču to neņēma vērā. Man joprojām ir kamols kaklā, kad par to domāju. Vēlāk, kad jau bija parādījušās publikācijas presē, sociālajos tīklos arī paši ievietojām ziņu, ka gaidām bērniņu, – gribējām izvairīties no spekulācijām. Bet jebkurā gadījumā man neizdevās grūtniecības laiku pavadīt mierā un klusumā. 

Pēc publikācijām abi ar Artusu saņēmām daudz negatīvu komentāru, mūs sasniedza ļoti riebīgas vēstules. Tāpēc gatavojāmies, lai ziņa par dzemdībām nekur neparādītos. Man bija sagatavoti foto ar brīžiem, kad dzeru kafiju vai eju pastaigās ar suņiem, kuras manam draugam ievietot sociālajos tīklos brīdī, kad jau biju dzemdību zālē… Tas izdevās, un mēs pēc dēla Kaupo dzimšanas dažas dienas pavadījām mierā. Tikai tad, kad jau devāmies ar dēlu pastaigās un satikām pārsteigtus paziņas, mēs šo ziņu publiskojām. 

– Kā tu pašlaik jūties?
– Ļoti labi! Man nekas nav par grūtu. Neesmu izgulējusies, bet nejūtos nogurusi. Draugu lokā mani agrāk sauca par suņu mammu. Un šīs izjūtas man ir bijušas pazīstamas jau agrāk – vēlme aizsargāt, aizstāvēt, rūpēties. Jauns ir tas, ka man ir mazs, mīļš cilvēks uz rokām – mans dēls. 

– Interesanti, ka neilgi pirms tam, kad uzzināji, ka esi bērniņa gaidībās, intervijā sacīji, ka bērnus nevēlies…
– Jā, man nebija izjūtas, ka vēlos būt mamma. Bet, kā jau teicu, satikšanās ar Artusu daudz ko mainīja.