Cilvēkiem jāzina par Paulu!

Ar viņu pašu vairs sazināties nevarēju, jo viņš gandrīz veselu mēnesi bija pieslēgts pie mākslīgās elpināšanas.

Mēs tiekamies Aldiņu mājās Teikā – tā ir Paula dzimtas māja, ko savai mīļajai māsiņai, Paula vecaimātei Ērikai, un viņas Alfrēdam projektējis slavenais arhitekts Roberts Legzdiņš. Ar mīlestību būvēta 1935. gadā, skaista un pārdomāta, ieguvusi Valsts arhitektūras pieminekļa statusu. Aldiņi māju atguva pilnīgi nolaistu, un kopš tā laika tas bijis viens no viņu kopīgajiem lielajiem projektiem – atjaunot māju, vecās podiņu krāsnis, parketu un koka paneļu griestus, Teikai raksturīgo ieapaļo verandu… Tagad Dina to turpina, un tas ir viens no glābiņiem, lai pārdzīvotu Paula aiziešanu. Uz gaiteņa flīzēm šņākuļo ģimenes grūtā laika psihoterapeits – četrus mēnešus vecais vācu aitusuņa kucēns Ozo Opiums Kirhonblūms.  

Decembris kā murgs

«Šis gads man bija dramatisks. Sākās ar pagājušā gada nogali, kad novembra beigās Pauls saslima ar Covid-19, un pēc tam man arī pašai bija pozitīvs tests. Sekoja decembris, kad Paula draugi ārsti veselu mēnesi cīnījās par viņa dzīvību. Es katru dienu sazvanījos ar Ugu – Paula tuvu draugu un kolēģi Ugu Dumpi. Arī reanimatologi man bija pazīstami, bet ar viņiem es nevarēju runāt, reanimatologiem tāda skarba valoda. Pati esmu ārste, ginekoloģe, un likās, ka mani vairs ne ar ko nevar pārsteigt, bet šajā laikā es spēju runāt tikai ar Ugu. No rīta zvans, vakarā zvans – kā Paulam? Sliktāk, sliktāk, sliktāk. Tas bija murgs. Ar viņu pašu vairs sazināties nevarēju, jo viņš gandrīz veselu mēnesi bija pieslēgts pie mākslīgās elpināšanas,» Dinai jāapklust, jo par šiem notikumiem joprojām grūti runāt bez asarām.