Basketboliste Kitija Laksa: Dažās sekundēs gar acīm aizslīdēja visa dzīve

– Nākot uz tikšanos, pagalmā gaidīju ieraudzīt jūsu izsapņoto ķiršu krāsas mersedesu. Bet neatradu. 
– Līdz tam vēl jāpagaida. Tā kā gribu pašu jaunāko modeli, man vēl krietni j­āpastrādā (smejas).

– Vismaz tās patīkamās priekšnojautas ir? Kāda bija sajūta, kad tikāt draftēta jau pirmajā kārtā ar 11. kopējo numuru? 
– Joprojām ir tāds priecīgs satraukums. Tas bija mans bērnības sapnis – par kaut ko izaugt un kaut kur nokļūt. WNBA (Sieviešu nacionālā basketbola asociācija – red.) ir lielākais solis sieviešu basketbolā. Tajā nokļūt un atrasties ir ļoti prestiži. Taču ne jau šā prestiža dēļ tik ļoti par to priecājos. Vienkārši basketbols vienmēr bijis un būs man sirdī. Parasti jau drafts notiek uz vietas, ar medijiem, fotogrāfiem, dažādām aktivitātēm – tie ir lieli svētki. Pasākums, kuru var pieredzēt tikai pāris cilvēku, kas uzaicināti piedalīties pirmajā kārtā.

Viena, bez ģimenes, bez vecākiem es nebūtu tur, kur esmu šodien.

Ja tev to atņem, ir neliela vilšanās. Tai pašā laikā esmu priecīga, ka drafta pasākumu tiešsaistē varēju vērot kopā ar ģimeni un kopā ar viņiem sagaidīt, kad tiek nosaukts mans vārds. Tā sajūta ir neaprakstāma. Apzinos gan, ka drafts bija tikai sākums. Pārējais jau ir atkarīgs no manis. Ļoti gribu pierādīt, ka iederos, nevis vienkārši tur esmu. 

– Bieži vecākiem viņu pašu sasniegumi nav tik svarīgi kā bērna. Kāda bija vecāku reakcija, saprotot – esat draftēta? 
– Gluži gaisā nelēcām un nespiedzām. Bija mīļi apskāvieni un patīkama nopūta – jā, sanāca. Mums visiem kopā sanāca, jo viena, bez ģimenes, bez vecākiem es nebūtu tur, kur esmu šodien. Tas, ko viņi man devuši… Gan lielu mīlestību, gan nemitīgu atbalstu. Nedzīvojam Rīgas centrā, mācījos Rīgas Franču licejā, savukārt treniņi notika Pārdaugavā, katru dienu mani veda uz skolu, savāca, nolika, paņēma, paēdināja. Tāda liela… nezinu pat, vai uķināšanās. Man vienkārši nekad nekā netrūka. Kaut vai – kad mācījos un spēlēju Amerikā, katru gadu Ziemassvētkos viņi atbrauca pie manis. Abi mani vecāki ir basketbola treneri Juglas Sporta skolā, taču neatkarīgi no tā, vai viņiem šai laikā bija spēles vai treniņi, viņi visu saplānoja tā, lai tiktu uz Ameriku. Pavadīju tur četrus gadus, un man šīs desmit dienas, ko varēju būt kopā ar vecākiem, bija ļoti svarīgas. Domāju, vecāki daudz ko ziedojuši, lai es un mans brālis (basketbolists Mārtiņš Laksa – red.) būtu tur, kur mēs esam, lai mums būtu iespēja kļūt par profesionāliem sportistiem. Nevaru izstāstīt, cik pateicīga viņiem esmu. 

– Lai kļūtu par profesionālu sportisti, jākļūst par īstu tīģeri. Jūs jau no dabas tāda bijāt?