Augu mistiķe ININ NINI: Daba šobrīd mīlējas

Taču tas, ko tu bieži neredzi šajā skaistajā dabas audeklā, ko bieži nedzirdi skanam šajā neprātīgi valdzinošajā simfonijā, – tā esi tu pati. Tu neredzi un nejūti sevi kā Visuma, šī brīnuma, daļu, tu neaptver, ka esi mozaīkas gabaliņš, bez kura šī glezna būtu nepilnīga. 

Un, zini, tu neesi šajā sajūtā viena. Mēs dzīvojam laikmetā, kad zvaigznes nav mīļotās māsas, kad koku pumpuri nav tevis pašas pirkstgali, kad Mēness un Saule neuzlec tevī, bet ārpus tevis. Esi tu, un tad tur nostatus – Visums. Esi tu, un tur ārā – daiļums. 

Vai šmaugam lūsim, stirnai vai vanagam debesīs spļautu virsū un bilstu – jūs esat prasta, neradoša, nesvētīta masa?

Vienlaikus es arī zinu, ka tas ir pārspīlējums, – šo iekšējo zināšanu patiesībā nemaz nevar tevī nocirst, iznīdēt un izdedzināt. Tu esi pati māte Daba, tu esi katra zvaigzne, Mēness stars, sārti māli, rāvas ūdens un pazemes alu kristāli. Taču, tev piedzimstot, kādā brīdī, agri vai vēlu, tev teica – nē, tava dievišķā miesa ir vien muskuļu, asiņu, šķiedru, nervu, tauku sistēma, zarnu ņudzekļi un limfas blāvais šķidrums. Taču man tev ir atmodinošs, strāvojošs sakāmais – dzirdi, ja nepieciešams, klausies kaut trejdeviņas reizes!

Kad tu skaties uz dabas brīnumu – ūdens dzīslām dziļi zemē, tumšiem mākoņiem ar sidraba maliņu, zibeņiem, ūdensrozēm un paparžu klājumiem. Kad tu skaties uz visu dabas krāšņumu, vai tev ienāktu sajūtās vārds tikai? Vai paspertu kalmes saknes, ābeļu ziedkausiņus ar kāju un teiktu – jūs esat tikai? Vai šmaugam lūsim, stirnai vai vanagam debesīs spļautu virsū un bilstu – jūs esat prasta, neradoša, nesvētīta masa? Taču sev – kāpēc tik bieži tā saki sev? Kāpēc aizmirsti, ka esi svētuma daļa, kāpēc neredzi sevī dievišķu brīnumu? Kāpēc nesvēti pati sevi, savu miesu, savu dzīvību, ieskaujot, iemīlot katru centimetru, katru elpas vilcienu, katru rievu, rētu, kumpumu un izliekumu?