Apzinātas ēšanas trenere: Nav jāatsakās no tortes, bet jāsaprot, kura ir tieši tava torte

Svari mājās nāk komplektā ar vēlēšanos manipulēt ar svaru! Tu esi piesieta svariem un savu vērtību nosaki pēc tā, ko rāda skaitlis uz svariem

– Jums pašai mājās ir svari?
– Nē, pirmo reizi svarus nopirku četrdesmit gadu vecumā, lai nosvērtu koferi. Mana pirmā diplomātiskā dienesta vieta no 1993. līdz 1999. gadam bija Pleskava un Maskava, un uz turieni braucu ar vilcienu. Kad 2002. gadā rotēju uz mūsu vēstniecību Itālijā, lidojot beidzot nācās nosvērt koferi, tāpēc iegādājos svarus. Citādi man nekad nav bijusi sajūta, ka vajadzētu svarus. Parasti jaunus ēšanas paradumus māca tie, kas paši kādreiz cīnījušies ar lieko svaru, bet man svars nekad nav mainījies vairāk par pāris kilogramiem, arī diētas nekad neesmu ievērojusi. Redz, svari mājās nāk komplektā ar vēlēšanos manipulēt ar svaru! Tu esi piesieta svariem un savu vērtību nosaki pēc tā, ko rāda skaitlis uz svariem. Mēs savu spēku atdodam svariem, un tie ir milzīgs stresa avots. Svari un tievēšana man vispār šķiet savas dzīves sašaurināšana, fokusējoties tikai uz to un neredzot neko citu. 

– Pievērsties veselīgākam uzturam un sportot nereti sākam tikai tad, kad kilogramu jau tiešām ir pārāk daudz. Pirms tam īsti nav motivācijas… 
– Fiziskajām aktivitātēm nav sakara ar svaru, tām ir sakars ar vēlmi justies labi. Nesaistu svaru arī ar veselību – ir daudz pētījumu, ka svaram nav tiešas saistības ar veselības stāvokli, bet ar pašsajūtu. Pavēro, kā jūties pēc noteikta ēdiena ēšanas tūlīt, kā pēc brīža, kā jūties, kad pakusties un kad nekusties. Apzinātas ēšanas virsmērķis ir rūpēties par sevi labākajā veidā, atmetot domas par svaru. Svars ir ārējā motivācija, bet iekšējā motivācija ir tas, ko gribam, un apzinātība ir gaismiņa, kas mudina mūsu uzmanību vērst uz iekšu. Kā jūtos tad, kad ēdu šo? Kā jūtos tad, kad pamēģinu ko citu? Kāpēc man to vajag? Bet ir taisnība, ka sākam kaut ko darīt tikai tad, kad sasniedzam kritisko punktu. Man drīz būs 60 gadu, un ar mani ir tāpat. Apņemos kaut ko darīt, bet, čuš, nekas nenotiek! Darīšu rīt! Un atkal nekā. Cilvēka dabā ir izvairīties no ciešanām un pieķerties pozitīvajam, jo kaut kā darīšanu mēs saredzam kā ciešanas, nevis ieguvumu. 

Interesanti, kā smadzenes veido ieradumu – palaidējs, darbība un atalgojums jeb ieguvums. Parasti mēs mēģinām manipulēt ar darbību, mēģinām nomainīt bulciņas pret seleriju kātiem, cerot, ka veidosies jaunu ieradumu cilpa un viss būs kārtībā.