Aktrise Zane Jančevska – neesmu gatava dalīties sapņos

Nenožēloju, ka atteicos no kinolomas, kas neatbilda manai un manas dzimtas morālei.

Gads bez Skroderdienām

Kopš 1986. gada katru gadu īstos Jāņus Zane, tāpat kā daudzi Nacionālā teātra aktieri, nolīgoja Skroderdienās. Sākumā ļaudīs, tad Silmaču saimnieces Antonijas lomā, kas Zanei ir viena no mīļākajām. Vēlāk atkal ļaudīs, bet no tā jau nav vairījusies neviena Nacionālā teātra aktrise, Elzu Radziņu ieskaitot. Un tā – līdz pat 2020. gada vasarai, kad pirmoreiz pēc daudziem gadiem Skroderdienu nebija. «Es, protams, nebiju priecīga, ka teātri klusē un ir tukši un tumši. Protams, bija nospiedoši smagi, jo neviens neko nezināja un nesaprata, klīda un vēl joprojām klīst visādi raksti un runas. Bet par to, ka laiks pirms Jāņiem bija nosacīti brīvs, biju patiešām priecīga. Man laimējās, varēju dzīvot laukos pie draugiem, ļoti skaistā vietā, un tik ļoti izbaudīju pavasari un dabu. Es domāju, ka daba ir ļoti liels mierinājums un spēcinājums. Tāpēc man ir žēl cilvēku, kuriem ne tik vien nav iespējas padzīvot laukos, bet kuri pat nenojauš, cik tas ir skaisti un vērtīgi.

Lauku skaistumu laikam esmu iemācījusies izjust un saprast, pateicoties savai Kurzemes omei. Viņai pašai savu māju vairs nebija, tās bija atņemtas. Omi un vectēvu ar divām mazām meitām izsūtīja, tikai vecākajai meitai, manai mammai, izdevās paglābties. Kad atgriezās, omes mājās dzīvoja kolhoza teļkopēji, bet viņa pati apmetās Ventspilī. Bērnībā es diezgan daudz laika pavadīju pie vecmāmiņas, jo vecākiem Rīgā bija tikai maza istabiņa komunālajā dzīvoklī. Pateicoties omei, zinu, kā lauki smaržo pavasarī un kā rudenī. Pavasarī esmu gājusi murķeļos un pazīstu to smaržu. Rudenim ir tikko vāktu biešu smarža. Bet vasaras smaržas man saistās ar priežu mežu un ezeru, jo tētis un mamma ļoti rūpējās, lai mēs tiktu svaigā gaisā ārpus pilsētas, un īrēja vasaras mītni Berģos.

Varbūt dabas izjūta mūsos iedzimst no paaudzes paaudzē. Mamma stāstīja, ka viņas vecaistēvs ļoti mīlējis ābeles, nav ļāvis pie mājas stādīt citus kokus, tikai ābeles, un tās viņam bijušas kādas simt trīsdesmit. Un otra viņa lielā mīlestība bijuši zirgi. Reiz vecvectēvs posies uz Liepāju, jo viņam tur kāds bijis parādā un nav atdevis naudu. Sieva jautājusi, kuru zirgu viņš jūgšot, bet vecvectēvs bijis no sirds sašutis: «Siev, vai tev prāts ir a? Tu tak nedoma, ka es vien parādniek dēļ trieks sav zierg tād gabal?!» Tā nu viņš uz 80 kilometru attālo Liepāju devies kājām, savu naudu atguvis un laimīgi atgriezies mājās. Šī mīlestība uz zirgiem pārdzimusi manī un vēlāk arī manā meitā. Lai gan, protams, zirgi un suņi jau patīk katram mazam bērnam, ja vien nav bijusi kāda trauma un kāds zirgs vai suns sabaidījis. Nu, un tad dzīve un sadzīve pamazām to saiti pārrauj vai izstiepj tievu, tievu, tievu…»

Mīļās vecmāmiņas Lavīzes Parnieku mājas vietu Ēdoles pagastā vēl arvien iezīmē dižozols. Kādus dzimtas stāstus tas vairākus gadsimtus glabā, Zane izstāstījusi dižkoku pētniekam Guntim Eniņam, un tie ierakstīti viņa grāmatā Koki mājas nepamet. Bet Zane stāsta tālāk: «Mana mamma atcerējās, ka vienā pusē pagalmam bijis ozols, otrā liepa, daudz lielāka par ozolu. Ozols jau simbolizē vīrišķo enerģiju, un liepa – sievišķo. Kad vien turp aizbraucu, meklēju, kur tā liepa būtu varējusi būt, bet neatradu. Varbūt no vecuma nolūzusi? Un beidzot es to atradu! Krūmos ieaugusi, centrālais stumbrs ar cauru vidu nolūzis gulēja zemē, bet sānu zari – apbrīnas vērti – aug horizontāli, tuvāk zemei, un tāpēc liepa nav pamanāma, bet tā tur joprojām ir.

Kad es biju maza meitene, mājas vēl bija, bet cerību, ka kādreiz varētu īpašumu atgūt, nebija.