Omulīgā princese, kura ved pastaigā Kārli Leiškalnu

– Kā viņa pie jums nonāca?
– Godīgi sakot, tas nav mans suns! Es kā pensionārs tikai esmu uzņēmies pienākumu pabarot, izvest pastaigāties un būt ar viņu kopā.

– Kurš tad ir īstais suņa saimnieks?
– Nemaz negribēju, lai suns te parādītos. Bet situācija tā iegrozījās. Mana vecākā meita Guna (starptautisko attiecību eksperte Guna Leiškalne-Rokk – ASTES), kas dzīvo Igaunijā, savām meitām, proti, manām mazmeitām Sofijai un Paulai, bija sasolījusi suni.

Ilgi atteicos, rēķināju, cik suņi ilgi dzīvo… Man negribas, ka suns mirst pirms manis.

Taču noskaidrojās, ka Gunas vīram ir alerģija pret suņa spalvu un savās mājās Tallinā viņi mīluli nevarēs turēt. Meita jautāja, vai suns nevarētu dzīvot pie mums, jo tad vasarās un citkārt, kad sadomās atbraukt ciemos, mazmeitām būtu liels prieks. Ilgi atteicos, rēķināju, cik suņi ilgi dzīvo… Man negribas, ka suns mirst pirms manis. Bet, ja suns var novilkt ilgāk par mani, tad nospriedu – lai taču te arī dzīvo. Es pensijā, sieva Anita arī, gan jau tiksim galā.

– Kucītes īstais vārds ir Žaklīna, bet mājās jūs viņu saucat par Džekiju. Kāpēc?
– Tam ir savs stāsts. Mūsu iepriekšējiem suņiem bija tādi vārdi kā Reigans, Niksons un Klintons. Visi puikas, un visi vārdus bija dabūjuši par godu ASV prezidentiem. Tagad, kad Guna paņēma kucīti, domājām – ko nu? Man jau šķiet, ka es biju tas, kurš nolēma, ka viņa jāsauc par Žaklīnu. Galu galā, viņa tomēr bija prezidenta Kenedija sieva. Slavena sieviete. Sabiedrībā viņu, starp citu, sauca arī par Džekiju, un tieši tāpēc arī mēs mājās suni pārsvarā saucam par Džekiju, ne Žaklīnu.

– Atminaties dienu, kad suns pārkāpa jūsu mājas slieksni? Vai uzreiz iejutās un pieņēma savu jauno dzīvesvietu?
– Tas bija 13. maijā, Aināros. To precīzi atceros, jo todien manam draugam Aināram Gulbim bija vārda diena. Guna un mazmeitas pat nebija klāt, kad Gunas draugs, modes eksperts Deniss Ševeļovs, kucēnu atveda. Cik sapratu, Žaklīnas mamma dzīvo tepat Jūrmalā, Kauguros. Suns, protams, ir ar visiem papīriem. Tajā ziņā viss ir kā labākajos Londonas namos, jo Guna, kad meklēja šķirni, protams, gribēja, lai ir ekskluzīva. Un izvēle krita par labu Velsas korgijam, jo tieši šīs šķirnes suņi bija Lielbritānijas karalienes Elizabetes II mīluļi.

– Dārgi droši vien maksāja?
– Kas to lai zina. Droši vien, ka dārgi. Mierīgi varētu ar suni izstādēs piedalīties, un gan jau plūktu arī laurus, ja no mazotnes būtu mācīta tādām lietām. Bet man jau uzreiz bija skaidrs, ka pa izstādēm es viņu nu gan nevedīšu.