Rīga +11°C 
KLAUSIES
Kā jūs iepazināties?
Tas bija Starptautiskajā kinofestivālā. Biju uzaicināts kā students, lai sagaidītu un sveiktu festivāla zvaigznes. Pirmo reizi Irīnu ieraudzīju, kad viņa kāpa lejā pa lielajām festivāla trepēm. Pagāja garām, pat nepaskatījusies manā virzienā, un es kā sāls stabs sastingu. Irīna šķita kā svešzemju būtne – bija ļoti spilgta, izcēlās uz pārējo dalībnieku fona. Vēlāk izrādījās, ka strādājam vienā komandā, viņa arī ir Teātra institūta studente. Uzvedās viņa ļoti neatkarīgi, ar milzīgu pašcieņu, un uzreiz kļuva skaidrs, ka te nebūs ne vieglas, ne ātras intrigas. Tas bija ļoti netipiski un tajā pašā brīdī pārāk magnētiski. Nedomāt par viņu vairs nevarēju.
Tas bija pirms vairāk nekā 40 gadiem.
Jā, kopā esam četrdesmit trīs gadus, lai gan divus gadus bijām oficiāli šķirti. Dzīvojām atsevišķi katrs savu pieaugušo dzīvi. Katrs savā pilsētā un pat katrs savā valstī.
Andris Lielais un viņa ģimene
Abi esam emocionāli, ar sarežģītiem raksturiem un neatkarīgiem uzskatiem. Bet vienlaikus esam komanda, kas aizstāv un cīnās viens par otru. Ja runā par tiem diviem gadiem, man attiecībās pat prātā nevarēja ienākt, ka kaut kas var mainīties. Bet ziniet, kā mēdz būt? Uzkrājas muļķīgi konflikti, nesaprašana, nogurums, un pēkšņi sieva paziņoja, ka grib šķirties. Man bija šoks un nesaprašana – kā var atteikties no tik ciešas kopdzīves, no dēlu tēva, no visa, kas ir bijis kopā, no tādas liktenīgas mīlestības. Sieva tolaik manus argumentus negribēja dzirdēt. Mans draugs, psihologs, izskaidroja, ka dažreiz pretoties ir vēl sliktāk nekā piekrist, jo, zaudējot kauju, vēl saglabājas cerība uzvarēt karā. Tā arī ar mums notika.
Un kā tad atguvāt Irīnu?
