Rīga +10°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kā nosvinēji dzimšanas dienu?
Pavisam mierīgi, ar dažiem draugiem pie alus kausa. Šajā atvaļinājumā, 14 dienās, daudz bija jāizdara. Visus radus un draugus kamēr apbraukāju. Gulbenē, Valkā, Valmierā biju. Arī Aucē. Tur gan ne ciemos. Naktī, kad tieši atbraucu, onkulis nomira. Bēres bija dažas dienas vēlāk, vajadzēja pārbīdīt jau sarunātās tikšanās. Tad vēl bija jābrauc pēc mašīnas…
Kas tā par mašīnu?
To man labs paziņa Uldis Veits no uzņēmuma MySkin atdeva, lai braucu Ukrainā. Viņš regulāri palīdz. Biju izteicies, ka visa trūkst – dronu, mašīnu… Uldis pirms kāda laika uz Ukrainu atrakstīja: «Klau, Sandi, man uzņēmumā vienam auto beidzās līzinga maksāšana, esmu gatavs to ziedot.» Tad vēl nezināju, kad būšu atvaļinājumā. Bet tagad laime nelaimē – mums beidzās droni, tikām izvesti no kara zonas, un dabūju dzimšanas dienu nosvinēt mājās. Uz Ukrainu varu braukt ar Ulda ziedoto auto.
Kad pirms aptuveni gada devies uz Ukrainu karot, šķiet, arī vedi vienu auto?
Jā, toreiz draugi sagādāja. Ar to visu laiku arī esmu nobraukājis. Tagad laikam izmantošu jauno un veco atdošu čomiem, lai brauc. Protams, kad brauc iekšā kara zonā, to daru ar citu auto – bruņām noklātu Hammeru. Lai gan pašā sākumā, kad nekā nebija, arī ar savu auto esmu dažas reizes iebraucis karadarbības zonā.
Ko īsti dari Ukrainā?
Ja vienā vārdā – karoju. Bet vispār skaitās, ka esmu aeroizlūku grupā. Mums ir nepilna rota – 54 cilvēki, no kuriem aktīvie, kas dodas kara zonā, ir mazliet vairāk nekā 30. Citi ir štābā, ir lietveži, darbojas sagādē. Pārsvarā strādājam ar aerodroniem, kas ir kā tādas lidmašīnītes ar spārniem un veic darbu lielā augstumā. Bet darbojamies arī ar mazākiem izlūkdroniem un droniem, kuri uzbrūk ienaidniekam. Tagad, kamēr esmu atvaļinājumā, mums divām ekipāžām droni uzbruka. Viens no mūsējiem gāja bojā. Viņam tas bija pirmais brauciens uz fronti… Vēl trīs citi mūsējie tagad ir slimnīcā. Vakar arī šaheds atlidoja uz māju, kur mani čaļi dzīvo. Blakus kāpņu telpā trāpīja. Mūsējiem, par laimi, viss kārtībā.
Rotā esam sadalījušies komandās pa trim četriem cilvēkiem. Viens ir galvenais, kurš tehniski vada dronu, otrs planšetē fiksē novērojumus un ir kā stūrmanis. Savukārt es esmu šoferis. Mans uzdevums ir ievest komandu noteiktajā zonā un droši no tās izvest. Plus – vēl esmu tas, kurš palīdz salikt dronu, uzstādīt antenas… Palīdzu arī tos gan pacelt, gan nosēdināt. Drons lejā nāk ar izpletni, tas ir jānoķer, lai varētu izmantot nākamajiem lidojumiem. Jādarbojas ātri, jo ienaidnieks nesnauž. Vispār es varētu arī dronu pilotēt, jo esmu apguvis vadīšanas iemaņas.
Esat starptautiska komanda?
Visi pārējie mums ir ukraiņi, es – vienīgais latvietis.
Kur bāzējaties?
Neviens tev nestāstīs, kur mēs bāzējamies. Varu pateikt, ka izlūkošanas uzdevumus pildām 600–800 kilometru no bāzes vietas. Tieši tāpēc jau tās mašīnas arī ir vajadzīgas. Turklāt mēs uzdevumos dodamies bruņoti, un sabiedriskajā transportā ar automātu taču nebrauksi.
Bāzē vasarā bija labi, bet tagad ziemā tur īsti nevar dzīvot. Nav ne ūdens, ne apkures. Vienu vārdu sakot – pagrabs, kur var sagulēt kādi 12 cilvēki. Tāpēc ar savu komandu esam noīrējuši vienu nelielu mājiņu ar trim istabiņām, no kuras bāzē varam ierasties pusotras stundas laikā. Citu komandu čaļi no bāzes brauc pie mums, ieiet dušā.
Kas par to mājiņu maksā?
Paši maksājam. Visas sadzīviskās lietas ir uz karavīra pleciem – gan dzīvesvieta, gan degviela un ēdiens. Pārtiku izdala, tikai dodoties uzdevumos. Ar to mājiņu, starp citu, bija interesanti. Īstenībā vietējie karavīriem negrib savus īpašumus izdot, jo, kā jau armijā, gadās visādi cilvēki. Vismaz tajā pilsētiņā, kurai mēs tuvumā bāzējamies, tā ir. Pirms tam kāda karavīru grupa tur īrēja māju. Dzerstījušies, šaudījušies griestos… Tikai ar vietējās varas pierunāšanu un maniem kā ārzemnieka solījumiem nerīkot bohēmu, saimnieks piekrita iedot mums jumtu virs galvas.
Cik saņem par karošanu?
Ar algām šobrīd ir tā, kā ir. Jā, ir pamatalga, ko katru mēnesi saņemu. Tā ir 37 000 grivnas – 860 eiro. Tā kontā ienāk noteiktā dienā un ir nemainīga. Un tad ir papildu samaksa. Kādreiz bija tā – ja iebrauc kara zonā, saņem vēl 100 000 grivnu, aptuveni 2300 eiro. Mēnesī tad sanāca mazliet virs 3000 eiro. Tagad ir pamainījies. Tie 860 eiro joprojām ir, bet par iebraukšanu kara zonā maksā pa dienām un dažādas summas. Tur ir tāds ķīselis sataisīts, ka īsti nevar saprast, līdz kontā nav ieskaitīts. Labi, tas man citādāk – es tur nekaroju naudas dēļ, bet ir čaļi, kas to dara tieši naudas dēļ, viņiem arī jāuztur sieva, bērni. Es jau redzu, ka ir gadījumi, kad tā mainīgā daļa aizkavējas, tad čaļiem zvana sievas, prasa, kas notiek, kāpēc nemaksā. Īpaši pēdējā laikā novēroju, ka Ukrainā attieksme pamainās.
Tie, kas ir pie šprices, aizvien vairāk nemaksāšanai vai algu aizturēšanai izmanto atrunu – bet ir taču karš!
Jā, ir. Bet vai tad kara laikā karavīriem un viņu ģimenēm nav jāēd, dibeni nav jāslauka…
Kā vietējie iedzīvotāji uztver karavīrus – jūs esat varoņi, kas cīnās pret iebrucēju?
Kara sākumā karavīrs bija varonis, kuram teica paldies, ar kuriem lepojās, tagad civilie ir noguruši no šī kara, karavīrus labāk redz ejam nekā nākam. Zinu, ka Ukrainā ir pilsētas, kuru mēri karavīrus pilsētā nemaz negrib ne laist, ne redzēt, jo baidās, ka krievi uzreiz pa viņu pārvaldītajām teritorijām raidīs raķetes un dronus. Starp citu, savu jauno mašīnu es apzināti nekrāsošu armijas krāsā, jo man šāda krāsojuma auto jānovieto gandrīz kilometru no apdzīvotas vietas. Mājās arī varu ierasties tikai privātās drēbēs, lai lieki nepievērstu uzmanību.
Vienu laiku Ukrainā bija bums, ka armijas krāsojuma mašīnas dedzināja. Cik saprotu, krievi internetā vervēja vietējos pusaudžus, lai viņi par 2000 ASV dolāriem nodedzina šīs mašīnas. Tagad tas gan beidzies, jo daži svilinātāji tika noķerti un saņēma cietumsodu. Pārējie vairs nav tik dumji, negrib sēdēt cietumā.
Kāds ir tavs režīms karā?
Pēc uzdevuma veikšanas dodos uz bāzes vietu, pēc tam kādas pāris dienas ir brīvas. Un tad atkal ir uzdevums. Visu laiku pa riņķi. Tikai tā arī var, jo, visu laiku esot karā, noteikti sajuktu prātā.
Vai ir gadījies sastapties ar reālām nāves briesmām?
Šī nav tēma, par kur ļoti gribas runāt un atcerēties. Bet, jā, ir bijis. Piemēram, jau pirmajā uzdevumā. Vispār tagad varu teikt – paveicās, ka smēķēju elektroniskās cigaretes. Tolaik vēl braucu ar savu auto, kuram lādēšanas ligzda ir niķīga. Es uz mirkli piestāju, lai kārtīgi pievienotu lādētāju… Un pēc mirkļa atlidoja lādiņš. Nokrita 15 metrus no auto. Ja neapstātos, būtu tiešs trāpījums, nesēdētu un nerunātu te tagad Riekstiņš. Īstenībā tieši tajā brīdī man sākās īstais karš.
Ir gadījies arī nedēļu pavadīt pagrabā, kur netālu nepārtraukti sprāgst bumbas, ir gadījies, kad netālu no auto piezemējas kāds lādiņš, bet, ja runā godīgi, karalaukā tanki ir lielākie draudi tādiem kā mēs, kas ar auto brauc laist dronus. Ar sprādzieniem uz vietas aprod, es tos pat vairs īsti nedzirdu. Bet, kad lielā ātrumā brauc un pēkšņi kalniņā priekšā iznirst tanks, kurš nesas pretī pa ceļa vidu, tad dūša saskrien papēžos. Tankā jau ir vienalga, kas pa ceļam patrāpās. Reiz pēdējā brīdī izvairījos no pakļūšanas zem savējā tanka kāpurķēdēm.
Tādu nāvi, kad tanks saspiež kā s..u, es noteikti negribētu.
Teici, ka uzdevumos dodies bruņots ar automātu. Ir gadījies izmantot?
Automāts man ir lielisks, amerikāņu. Vienu reizi to lietoju. Mums drons ieķērās kokos. Lai to dabūtu zemē, izdomājām, ka ar lodēm jānozāģē zari. Sanāca. Dronu pat nesabojājām.
Kāds ienaidnieks ir kritis no Riekstiņa rokas?
Tiešā kontaktā nošāvis neesmu, man, paldies Dievam, nav sanācis satikties aci pret aci. Bet esam laiduši dronus ar munīciju, ir mestas bumbas. Kas to lai zina, vai sekmīgi, bet gan jau kāds ir. Skaidrs ir viens – mēs dronus sūtām tur, kur ir ienaidnieks. Man nav pašmērķis kādu nogalināt, galvenais mērķis ir palīdzēt, lai karš ātrāk beigtos. Jā, ir čaļi, kas skaita visu, viņiem trofejas vajag, apbalvojumus… Es neesmu klasiskais armijnieks, nebučoju automātu, neguļu ar šo, tas man ir darba instruments, kuru vienkārši vajag. Tieši tāpat izturos pret droniem. Un man ir vienalga, vai esmu nogalinājis nulli vai piecus simtus orku, man galvenais izpildīt doto uzdevumu pēc iespējas labāk un ar vismazāko risku.
Kādu medaļu esi dabūjis?
Esmu saņēmis Goda rakstu. Man Ukrainas medaļa vai pakāpe viņu armijā neko nedod. Jā, varbūt tas būtu kāds gods. Vietējiem tas tomēr nozīmīgāk. Gan jau kāds sociālais labums ir, būs arī pēc kara. Man kā leģionāram ir piedāvājuši Ukrainas pilsonību, bet teicu nē, jo tad man būtu jāzaudē Latvijas pilsonība. Kam tādam es nekad nebūšu gatavs. Esmu latvietis un tieši savas pārliecības dēļ arī esmu leģionārs. Ne jau cīnos par Ukrainu, es karoju, jo krievi ir jāaptur. Ja viņi tiks galā ar Ukrainu, Latvijai būs auzas. Vakar gāju pa Centrālo staciju savā formas tērpā. Kāds krieviņš smējās, rādīja uz mani saviem drauģeļiem un teica: «Skat, kroplis tikko no ierakumiem izlīdis!» Steidzos, tikai tas mani atturēja no roku smērēšanas un uzšaušanas viņam. Bet tādu kā viņš ir pilna Rīga. Ir jāaizdomājas, cik tādu mums te vazājas, kas krievu tankus uzreiz skrietu bučot, stučītu un šautu mugurā.
Kā tev izskatās – karam ir redzams gals?
(Ilgi domā) Ukraiņi liek lielas cerības uz Trampu. Ja būs kā tagad, neredzu iespēju lielām pārmaiņām. Varbūt rīt es teikšu citādāk, bet tagad mums nav jaudas nopietni atsist kaut ko no krievu iekarotā. Uzdevums ir maksimāli turēties, kur esam, tāpēc arī izvēlēta taktika – labāk aizstāvēties. Ar cilvēku masu iebrucējus nepaņemsim, tas ir skaidrs. Tāpat skaidrs, ka iebrūkošā puse vienmēr zaudē vairāk karavīru nekā tie, kas aizstāvas. Labi, var uztaisīt varbūt vēl kādu triecienu kā Kurskā, bet tas nebūs tā, ka visā frontē uzbruksim. Protams, pretējai pusei arī neiet labi.
Viss var mainīties, ja Ukrainai sāks vairāk dot ieročus un piepalīdzēt.
Tad ir varianti, ka atsevišķas grupas var uztaisīt kādu pārsteigumu.
Nenožēlo, ka pieņēmi lēmumu doties karot?
Nevienu brīdi. Redzu, ka esmu tur vajadzīgs. Tagad, esot Latvijā, katru dienu kāds no manējiem piezvana, uzraksta: «Sandi, kā tev iet?» Tas aizķer. Dzimšanas dienā apsveica ne tikai puiši, bet arī visi komandieri. Piezvanīja, ne tikai atsūtīja īsenes. Viņi laikam sabijušies, ka neatgriezīšos. (Smaida.) Jā, es varētu mierīgi lauzt līgumu un palikt mājās. Bet man ir sajūta, ka viņiem esmu vajadzīgs ne tikai kā karavīrs. Man šķiet, čomiem daudz svarīgāka ir apziņa, ka ar viņiem ir letiņš, ka nav vieni šajā cīņā. Esmu dzirdēji, ka viņi, savā vidū runājot, viens otram saka: «Skat, latvietis var, bet tu savā zemē nevari?» Tas morālais kara trešajā gadā baigi dod pa smadzenēm. Man komandieris arī dažkārt teic: «Sandi, parunā ar citiem, pacel garīgo, jo viņi tev uzticas.» Tas, protams, ir patīkami. Kad jūti, ka esi vajadzīgs, parādās arī azarts, kas palīdz pat karā.
Ir bijušas reizes, kad aizdomājies par braukšanu mājās?
Reizes divas trīs ir bijušas, kad viss apskrienas, un domāju – ja jums nevajag, kas – man to vajag? Bet tad ievelku elpu, padomāju un atkal varu darboties.
Kā noņem stresu Ukrainā?
Nu, ne jau naktsklubos, jo tādu tur frontes tuvumā, man šķiet, nav. Īstenībā jau arī tur, kur esam, nav daudz citu veidu atpūtas vietu. Jau vienpadsmitos vakarā sākas komandantstunda. Kopā vairāk čupojamies astoņi cilvēki no mūsu rotas. Trīs no viņiem vispār nelieto alkoholu. Mēs pieci, ja skaidrs, ka nākamajā dienā nebūs jādodas uzdevumā, šad tad pasēžam, iesūcam kādu alu. Nu… Saprāta robežās. Pēc uzdevumiem gadās aiziet uz kādu restorānu, jo gribas tomēr pabūt cilvēkos. Bet citādi – darba pietiek, un stresam nemaz neatliek laika. Jālabo mašīna, droni jāpieķīlē un jāuzlabo. Protams, ir arī Ukrainas armijā džeki, tie gan nav mūsējie, kuri ir tik tālu novesti, ka viņiem viss jau pilnīgi vienalga. Pārlej jēgu, sastrādā pēc tam mēslus…
Un kā ar dāmām? Varbūt ukrainieti no kara pārvedīsi?
Pagaidām mans ģimenes statuss nav mainījies. Es vēl esmu procesā.
Čaļi jau man saka: «Sandi, paliec, mēs tev atradīsim labu labo ukrainieti, pēc kara dzersim kāzas. Atšķaidīsi mūsējās ar eiropiešu asinīm.»
Protams, dāmu tur ir daudz. Ir simpātiskas, koptas. Katra trešā ukrainiete, man šķiet, ir grima meistare vai friziere. Tikai man frizētavā nez kāpēc visu laiku gadās, ka griezumu taisa barberšopa saimnieks. Uz to vietu parasti eju apgriezt matus, jo karavīriem saimnieks dod 30 procentu atlaidi. Bet ja par dāmām… Kur tad es kara laikā tur ko meklēšu? Ne man ir, kur aizvest, nekā. Arī prāts tomēr ne gluži par dāmām tajos apstākļos darbojas, bet par palikšanu dzīvam, kļūdu nepieļaušanu. Katrai kļūdai karā ir dzīvības cena.
Kā tev pašam šķiet, esi laimes krekliņā dzimis?
Laikam, jā. Es to visu savā ziņā savelku kopā ar sportu, kur veiksme ir jānopelna. Karā to varbūt nepelnu, bet ir maksimāli jāizkalkulē, ko un kā daru. Ja kārtīgi sagatavojas iebraukšanai kara zonā, tad varbūtība, ka notiks sliktākais, ir mazāka. Vieglprātīga pieeja karā parasti beidzas letāli.
Esi šā gada laikā mainījies?
Noteikti. Nezinu gan, uz kuru pusi. Esmu pārvērtējis, par ko te, Latvijā, brīžiem cīnās, un varu teikt – būtībā tie ir nieki. Tāpat esmu sapratis, ka liela nozīme ir mazajām lietiņām, par kurām Latvijā tikpat kā nekad cilvēki neiedomājas. Piemēram, vai Latvijā kāds būtu pārlaimīgs par tikšanu dušā? Taču nē. Tā ir pašsaprotama lieta, kas kara laikā Ukrainā karavīram ir tuvu brīnumam. Un tādu mazo ir pilns. Tur iemācās to novērtēt. Un vēl esmu personīgi sapratis – īstenībā mēs tajā pasaules mehānismā katrs esam tāds mazs puteklis. Vienubrīd tu esi, un tad tevis vairs nav.
Man nav sajūtas, ka es būtu izdarījis kādu varoņdarbu. Tieši otrādi – man šķiet, ka vēl ir daudz darāmā, esmu tur vajadzīgs. Skaidrs, ka, esot tur viens no karavīriem ar automātu, neko baigi neizmainīšu. Mana priekšrocība, ka esmu no Latvijas, kas gana daudz var palīdzēt, kaut vai apgādes lietās, sarunājot armijai siltas zeķes, zābakus un ko citu, ko saziedo Latvijas iedzīvotāji. Šobrīd ir iesāktas sarunas arī ar dronu ražotājiem, varbūt kaut kāds labums arī sanāks, iedos kaut ko vairāk, mums frontē būs vieglāk. Un, no otras puses, es neesmu no tiem, kas uzmetīs džekus, ar kuriem mēnešiem ilgi esmu pavadījis. Tur uzcītības līmenis ir daudz lielāks nekā šeit jebkādā ikdienā. Tur mēs cits citam esam uzticējuši savu dzīvību.
