Jāņunaktī jāpeldas kailai. Kāpēc?

Jāņu naktij piederas peldēties kailai. Šis rituāls, kas senos laikos tika veikts, lai vairotu labklājību, auglību, veselības spēku, kā arī fiziski un garīgi attīrītos, var svētkiem piešķirt īpašu noskaņu. Vai arī īpašo noskaņu sabojāt, ja kailpeldei neesi gatava. Šīs nakts galvenais uzdevums ir nevis iekļaušanās kādā kolektīvā rituālā, bet sastapšanās pašai ar sevi – savām bailēm, kompleksiem un īsteno būtību.
Jāņu nakts
Agnese Meiere
Žurnāls IEVA
22. jūnijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Var jau būt, ka izmešanās kailām senajām latvietēm šķita dabiska un neatņemama svētku rituāla sastāvdaļa. Taču vienai mūsdienu sievietei, kas padomiskās pieredzes, arī reliģisku aizspriedumu dēļ kailumu ilgus gadus bija spiesta uztvert kā augstāko tabu, tā var būt gluži vai neiespējamā misija. Milzīga sevis pārvarēšana, no kuras galu galā nav nekāda prieka.

Pirms ļaujies Saulgriežu nakts rituāliem, izvēti savas domas, savas izjūtas. Ja, piemēram, ugunskura kuršana, vainagu vīšana, citu rituālu izpildīšana no tevis neko nepaģēr, tad pelde kailai gan. Jo reizē ar drēbēm tu patiesībā atkailini arī savu dvēseli. Un nu tev jāsaprot  – vai esi tam gatava vai tomēr tas ir šķietami nepaveicams uzdevums. Un, ja nepaveicams, tad kāpēc?

«Viens no iemesliem, kāpēc var būt grūti izģērbties un peldēties kailai, ir tā dēvētā kolektīvā trauma, kas saistīta ar ķermeņa noliegšanu. Liela artava tajā ir kristīgajai reliģijai,» uzsver Kristīne Balode.

Vēl viens iemesls – tava pašapziņa vai tās neesamība. «Attiecībā uz ķermeni dzīvojam absolūtā skaistuma kultivēšanas laikmetā, kad viss grozās tikai par un ap estētiku. Standarti ir nepārtraukti mainīgi un tāpēc vienmēr cieši saistīti ar pašapziņas jautājumu. Vai es ar saviem auguma parametriem atļaušos konfrontēt šī brīža aktuālos standartus un vai spēšu šo konfrontāciju izturēt, piedzīvot,» piebilst psiholoģe.

Un tas, ka konfrontācija būs jebkurā gadījumā, ir pilnīgi skaidrs, jo ideālu augumu nav – te par šauru, te par līku, te par resnu, bet te vajadzētu mazliet pufīgāku… Jo jūties nepārliecinātāka, jo lielāks izaicinājums būs kailums. «Jautājums ir – cik labi tu jūties savā ķermenī, vai esi mierā ar sevi. Drēbju novilkšana ir ne tikai fizioloģiska atkailināšanās, bet arī emocionāla, garīga izģērbšanās. Jautājums ir par to, cik droša un pārliecināta tu jūties tai brīdī, kad ar savu atkailināto ķermeni un dvēseli izej citu cilvēku priekšā. Vai pati no tā nesabīsties. Un pat ja sabīsties, cik lielā mērā ļauj sev piedzīvot ievainojamību».

Kailums kā veselības avots

Nu jā, to, ka ideālu augumu nav, mēs jau esam konstatējušas. Nu labi, varbūt pieci procenti sieviešu tomēr jūtas visnotaļ apmierinātas, pārējās vienmēr cīnās ar kādu defektu. Taču aizmirstam, ka ķermenis nav tikai estētisks objekts, kuru izrādīt. Pirmkārt, ķermenis ir tavs instruments dzīvošanai šajā pasaulē.

Tieši tavs ķermenis – tā veselība vai slimība – nosaka, kā tu jutīsies šodien, rīt un vēl pēc daudziem gadiem. «Mēs par ķermeni maz domājam kā par veselības avotu. Vēl jo vairāk par kailu ķermeni nedomājam kā par veselības avotu. Kaut gan ir daudz pētījumu un pierādījumu, ka ķermenim vajadzīga brīva saikne ar apkārtējo vidi – piemēram, guļot, lai āda var elpot, lai nekur nekas nespiež un nevelk, lai notiek dabiska termoregulācija, kas palīdz ķermeni uzturēt veselīgā stāvoklī un stiprina imunitāti,» uzsver Kristīne Balode.

Ripināšanās kailai lejā no kalna rasā savā ziņā ir ne tikai garīgs rituāls, bet vistiešākajā veidā masāža, kad ķermenis no augiem, kas tobrīd ir pilnbriedā, uzņem visu to labāko.

Arī par kailumu un peldēm parasti nedomājam veselības aspektā, bet skatāmies uz to vairāk kā uz senu mūsu tautas tradīciju, pie kuras vērts atgriezties. Tam, protams, nav ne vainas, diemžēl pie rituāliem visbiežāk atgriežamies formāli kā pie performances, priekšnesuma. «Bet mēs palaižam garām visbūtiskāko –  veselības faktoru. Ja runa ir par rituāliem, tad ir daudz praktisku iemeslu, kāpēc cilvēki šos rituālus senāk veica, tikai mēs par šo praktisko lietu dabu vispār vairs nedomājam,» uzskata psiholoģe.

Piemēram, pelde kailai auglību, veselību, dzīvību, iespējams, simbolizē tieši tādēļ, ka vairs nav nevienas kārtas, kas traucētu dabas spēka iedarbībai uz ķermeni. «Tas ir brīnišķīgs veids, kā viss ķermenis, tai skaitā ķermeņa daļas, kuras identificējam kā intīmās, var brīvi piekļūt skābeklim un citiem dabas resursiem. Un, iespējams, tieši šis veselības aspekts varētu būt pirmais solis uz sava kailuma pieņemšanu cilvēkiem, kam ir pārliecības vai pašapziņas barjera. Proti, mans brīvais kailais ķermenis ūdenī, smiltīs, zālē vai pašas guļamistabā ir ceļš uz veselību. Uz fizisko formu, kurā mēs pēc tam varam iemiesot visu, ko gribam – kam ticam, kādus rituālus gribam piekopt utt. Diemžēl mēs darām otrādi, tāpat kā attiecībā uz ēšanu – vispirms ēdienu uztveram kā baudu, tikai pēc tam kā instrumentu, kas mums nodrošina veselīgu dzīvi».

Psiholoģe uzsver – ja ķermenis būs vesels, tad visticamāk, arī visas citas lietas dzīvē veiksies labāk. Un tieši šī sirsnīgā, empātiskā, pieņemošā ķermeņa uzlūkošana kā ceļš uz veselību, ilgtspējību, skaistu dzīvošanu ir pirmais solis uz peldēšanos kailai. Vai varbūt tikai domas pieļaušanu, ka tu to vispār varētu.

Izmēģināt kailumu

Veselība, protams, ir svarīga. Bet – ko darīt, ja nejūtos labi savā ķermenī? Un tāpēc negribu izģērbties, lai cik veselīgi tas būtu? Saņemties un darīt, vienalga, kā jūties? Nē taču! Sevi nekādā gadījumā nav jālauž. «Mēs daudz ko darām pūlī, paši īsti neapzinoties, kāpēc man to īsti vajag. Bet… Ja gribu saprast, vai man patīk lasīt, es taču neeju taisnā ceļā uz lasītāju klubu. Es atveru mājās grāmatu, mazliet palasu un saprotu – mani interesē lasīšana vai nē». Tieši tāpat ir ar ķermeni.

Iesākumā atrodi vietu, kur tevi neviens netraucē, kur tev nav jāizjūt papildus spriedze citu cilvēku dēļ.

«Ejot Jāņu naktī peldēties kaila, sieviete jau tā izjūt spriedzi – ūdens ir auksts, laukā ir tumšs. Bet viņai nevis vienkārši jāpārvar sevi, lai būtu kontaktā ar ūdeni, gaisu, dabu, bet vēl jāpārvar spriedze attiecībā uz cilvēkiem, kas uz viņu skatās. Tad varianti ir divi – vai nu pasaki, ka to nedarīsi, ka neesi gatava, vai arī taisi teātri un rādi, cik drosmīga esi.

Diemžēl Latvijas sievietēm tas ir raksturīgi: parādīt, ka es arī varu, lai ko man tas maksātu. Un reizēm tas maksā vairāk nekā vajadzētu – pārdzīvojums, stress ir daudz lielāks nekā tam vajadzētu vai tas varētu būt. Tu šķietami dari vērtīgu lietu – izpildi rituālu un it kā arī dari labu savu ķermenim, bet stress, ko pārvari, ir daudzkārt lielāks nekā ieguvums. Līdz ar to rituāla labvēlīgā iedarbība ir stipri apšaubāma,» skaidro Kristīne Balode.

Ūdens ir vēss un, ja runa ir par veselību, tad, tajā ejot, būtu pareizi jāelpo. Bet stresa brīdī taču elšam kā tādi mazi sunīši… Un lai vēl nav jāmulst no svešiem skatieniem, beigās tumsā ūdenī iegāžamies klupdamas krizdamas.

Adrenalīna līmenis ir paaugstinājies, piedzīvojums bijis, bet vai tiešām esi ieguvusi to, ko patiesībā gribēji?

«Daudzām no mums attiecībā uz ķermeni ir tā dēvētā kolektīvā trauma – nedzīvojam ķermenisku, bet prāta dzīvi, tikai ik pa laikam gribam ielēkt ķermenī un to palietot. Mums pietrūkst apzinātības, bet apzinātībai reizēm neder kompānija. Jāņos vai citos pasākumos, kad ir iedzeršana, ir maz apzinātības, īpaši visā, kas saistās ar ķermeni,» saka psiholoģe.

Svarīgi atcerēties – mūsu senči vienmēr gatavojās rituāliem. Arī vanadziņu, ko likt galvā, taču sākumā apzināti jāuzpin. Tādā pašā veidā būtu jāattiecas pret savu ķermeni – jāsagatavo to pieredzei, ko tam piedāvāsi. Turklāt savulaik cilvēki daudz ko uztvēra kā dabisku, dzīvoja šaurībā un bija pieraduši, ka visi procesi notiek citam cita acu priekšā. Bet mēs šobrīd dzīvojam noslēgti, tālu cits no cita un tāpēc mulstam no citu klātbūtnes.

Ja zini, ka gribi peldēties kaila, tomēr gribi šai peldei arī būt gatava, atrodi laiku vienatnei. Būšanai ar savu ķermeni.

Trīs dienas pirms Jāņu rituāla aizbrien uz tuvējo upi, ezeru vai dīķi (ja nejūties droša, mīļotais vīrietis, draudzene vai bērni lai stāv sardzē), un mēģini noģērbties kaila un ieiet ūdenī. Izjūti, vēro, kā šai brīdī jūties. Un tikai tad, kad tev jau ir šāda pieredze, kad esi izbaudījusi uz savas ādas ļaušanos – ūdens, vēsa gaisa pieskārienu, kad esi mazliet sagatavojusies, vari iesaistīties arī kolektīvos pasākumos. Ar nosacījumu – ja patiešām to vēlies, nevis – visi tā dara, tad es arī.

«Kolektīvi vari iemesties kādā ūdenstilpē, gribi – brīnums nenotiks. Tas vairāk būs stāsts par piederību grupai, par gribēšanu tikt pie devas smieklu, pie jautrības. Taču, ja apzināti kaut ko darām, tam patiešām ticam un pievēršamies, tad gan reizēm notiek brīnumi, pat necerēti brīnumi. Apzināta izģērbšanās, ļaušanās vairāk ir par iespēju satikties ar sevi. Un ļoti humāni, empātiski pamazām atgriezties savā ķermenī. Atjaunot juteklisko saiti ar to». 

Vēl viens aspekts, par kuru jārunā saistībā ar ķermeni, ir mūsu seksualitāte. Diemžēl neizprotot šo jēdzienu līdz galam, bieži to novienādojam ar seksu, bet seksu – ar dzimumaktu. Bet tas nav viens un tas pats! «Seksuālā būtība nav dzimumakts – tā esamība vai neesamība. Mēs esam erotiskas būtnes, cilvēks caur iztēli paplašina savu fizioloģisko seksuālo dabu un kļūst par erotisku būtni. Man simpatizē kaut kas vai kāds, es iekāroju kaut ko, es gribu kaut ko, es šarmēju … ,» skaidro Kristīne Balode. Noliedzot savu ķermeni, savu seksualitāti, tas jūtams arī mūsu uzvedībā. Ir ģimenes, kurās kailums ir tabu un tādas, kas to uztver kā normu.

Seksualitāte ir viens no spēcīgākajiem instrumentiem, caur kuru mēs mijiedarbojamies sabiedrībā, attiecībās ar citiem cilvēkiem. Tā mūs virza, un tai tiešā veidā nav nekāda sakara ar dzimumaktu

Ja ilgstoši kailums ticis uztverts kā kaut kas aizliegts, tad vienīgais, ko sieviete spēj saprast par seksualitāti, ir dzimumakts. «Flirtēt viņa sev neatļauj vai arī, ja atļauj, tad ilgstoši nevar šo spriedzi izturēt. Pašapziņa ir tik vārga, ka sieviete nespēj izturēt ne to, ka viņai kāds patīk, ne arī to, ka kādam patīk viņa. Rokas, kājas trīc un šķiet – tas ir kas pretdabisks.

Līdz ar to – ja viņai iepatīkas kāds vīrietis, viņa skaidri zina – to nedrīkst izrādīt. Tāpēc kļūst par pūķi un uzbrucēju ar dzēlīgām piezīmēm, jo pašai neērti, ka kaut ko grib… Sak’, ko tad lai es ar to daru?! Un ja, nedod Dievs, viņš mani negrib… Apkaunojums! Kaut gan vīrieši nemitīgi saskaras ar atraidījumu un neuztver to kā kaut ko šausminošu…

Šādai sievietei pašai ar savu gribēšanu ir vissvešākās attiecības. Jo viņa pieradusi domāt – nav jau svarīgi, ko es iekāroju, bet, ka mani iekāro, un mana varēšana dot vai nedot kļūst par tirgojamu preci vai manas kvalitātes mērauklu. Sanāk, ka sieviete pati ar sevi, savu gribēšanu izveido mākslīgas, no otra cilvēka atkarīgas attiecības,» saka psiholoģe.

Redzi, cilvēks tevi var atraidīt, bet daba mūs nenoraidīs nekad.

Sevis iepazīšana, apzinātība, ķermeņa pieņemšana, piemēram, caur peldēšanos kailai, ļauj iemācīties gribēt un izbaudīt. Just savu ķermeni, just, kā tas rezonē. «Tieši caur dabu varam trenēt savu kapacitāti – sajust aromātus, pieskārienus, kas man patīk, kas mani uzrunā. Lai tad, kad manā teritorijā, manā visumā ienāk otrs cilvēks, man nav jābūt atkarīgai – ko viņš man dos, tas man būs labs. Nē! Es varu sākt līdzvērtīgu saspēli un, iespējams, pat aizvest viņu līdzi savā personiskajā ceļojumā,» norāda Kristīne Balode.

Lai pie tā nonāktu, vajag sākt ar sevi, uzdrošināties pieskarties pašai sev. Un varbūt pat ar tādu pieskārienu, kas pašai šķiet mazliet normas pārkāpjošs. «Piemēram, nevis iezied krēmu tāpēc, ka jābūt gludai ādai, bet tāpēc, lai izjustu, kā ķermenis pieņem šādu vai tādu tekstūru, stingrāku vai maigāku pieskārienu. Un glāstus pelnījušas arī tā dēvētās problemātiskās zonas – nevis ātri pārskrien tām pāri, bet noglāsti tāpat kā pārējo ķermeni,» iesaka psiholoģe.

Vēl viena laba lieta ir attiecību izveidošana, sadraudzēšanās ar spoguli. «Skaties uz sevi un drupini ilūziju, ka kaut kad izskatījies vai izskatīsies citādi nekā tagad. Es šobrīd izskatos šādi! Es mācos dzīvot tagad – skatīties uz sevi, pieņemt un pieskarties šādai. Jo ko dara mūsu prāts? Tiklīdz spoguļa nav, sievietes brīnišķīgi ļaujas, piemēram, dejai, ir jutekliskas. Tiklīdz ierauga spoguli, sastingst, jo tajā nav tas, ko gribētu redzēt». Skaties spogulī un saproti – tā esmu es! Un es mācos pieņemt, ka tā esmu es. Ka ķermenis jūt neatkarīgi no tā, kā tas izskatās.

Vienīgais, kas man jāizdara – jāvar dot tam iespēju un ķermeni jāpieņem. Veido vizuālo kontaktu ar sevi un savas domas liec mierā, sāc just ķermeni caur maņām. Atjauno attiecības ar sevi.

Vēl viens aspekts, ko mēs neņemam vērā – mēs, sievietes, esam cikliskas. Mūsu varēšana viena mēneša laikā nomainās četras reizes! Kad olšūna sāk savu ceļu, mums gribas eksperimentēt, izmēģināt ko jaunu, mūsos ir radīts prieks. Bet tad, kad ķermenis jau iet uz attīrīšanos, gribas noslēgties, pabūt ar sevi, āda kļūst daudzkārt jutīgāka. Tieši tāpat kā psihe un uztvere. Varbūt vērts pievērst uzmanību – ja gribi eksperimentēt, dari to tad, kad hormoni tam nodrošina labvēlīgāku fonu. Piemēram, ovulācijas laikā vismaz trīs dienas ikviena sieviete jūtas kā karaliene. Mēģini tad!

Lai nu kā, neļauj nevienam sevi pierunāt, esi tu pati un dari tieši to, ko vēlies un kad vēlies. Nevienam nav tiesību noteikt, kā tev justies un ko darīt. Pat ja tas ir brīnišķīgs Jāņu rituāls, kas sola dzīvības enerģiju turpmākajam gadam. Ja būs nepieciešams, gan jau dzīvības enerģiju atradīsi arī citur.

Zināšanai !

Tradīcijas saka, ka nakts pelde, arī ripināšanās kailai no kalna ir tikpat svarīga svētku sastāvdaļa, kā līgošana. Šis rituāls sola auglību, veselību gan pašai sievietei, gan viņas saimniecībai. Pēc peldes atgriežoties pie ugunskura, tam jālec pāri, lai iegūtu uguns svētību.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs