«Manā jaunībā bija tāda studentu paģiru zupa. Kas tad bija tie labākie pieejamie produkti paģiru reizē? Tomātu sula, kuru varēja nopirkt visur, un gaļas cīsiņi. Tad tos abus savienoja, ja bija kāds kartupelis un burkāns, pievārīja kāt arī tos, un prīmā zupa! Sāls, pipari, vēl kādas garšvielas, un garša bija līdzīga soļankai. Vēlāk abi ar sievu mēdzām gatavot veģetāru versiju, līdz reiz es viesojos pie Māras Svīres un Vladimira Kaijaka, kur mūs pacienāja ar veco, labo cīsiņu studentu zupu. un tad es sāku to atkal gatavot,» stāsta Arno.
Lasi izdevniecības «Žurnāls Santa» ✨ZELTA IZLASI✨





















































































