Lidija Freimane – vienīgā īstā traģēdijas aktrise uz Latvijas teātru skatuves

Leģenda
Līga Blaua
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
23. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Liena – Lidija Freimane, Kaspars – Žanis Katlaps izrādē Mērnieku laiki. 1950. gads.
Foto: no Latvijas Nacionālā teātra arhīva
Liena – Lidija Freimane, Kaspars – Žanis Katlaps izrādē Mērnieku laiki. 1950. gads.
Atzīmējot Lidijas Freimanes simtgadi, atmiņu stāsti par lielas aktrises cilvēcisko vienkāršību.

Nekad neizrādi, ka tev sāp!…

«Kad es kā jauna aktrise ienācu teātrī, mani ieveda 3. ģērbtuvē, kur sēdēja Lielās Dāmas, un es jutos nokļuvusi ne savā līmenī, bet tur mani pie rokas paņēma Lidija Freimane un teica: «Nāc, sēdi manā vietā!» Viņa pārgāja pie cita galdiņa un man atdeva savu vietu,» atceras aktrise Inta Tirole. «Lidija mani paņēma savā paspārnē, un to es izjutu līdz pat viņas mūža beigām. Kad ienācu teātrī, Lidija man teica: «Dzīve tev nebūs viegla… Bet nekad neizrādi, ka tev iekšā sāp! Saspied rokas kulakos, bet neizrādi!» Lidijai bija daudz nelabvēļu un skauģu, bet viņa gāja pa dzīvi ar paceltu galvu, un viņu bija par ko apskaust. Mīlošs, ļoti pievilcīgs vīrs, talantīgas meitas, laba ģimene. Viņa nekad nemeklēja sev izdevīgumu, nedalīja cilvēkus pēc amatiem, iestājās pret netaisnību. Cilvēki izmisuma situācijās lūdza viņas palīdzību. Atceros, kā Lidija iestājās par kādu apmelotu un netaisni notiesātu puisi, kurš bija nonācis cietumā, un izmisusī māte lūdza palīdzēt. Lida pret visiem juta līdzcietību, daudziem izklapatāja dzīvokļus, lai gan pati ar savu ģimeni ilgus gadus nodzīvoja īrētā dzīvoklītī Ziepniekkalnā. Savus spēkus viņa par daudz tērēja citiem. Iekšēji Lida nebija stipra. Viņa bija ļoti trausla, viegli ievainojama, bet visiem spēkiem centās to neizrādīt.»

«Uz visu dzīvi Lidija Freimane man ir palikusi ar tādu kā mammas sajūtu,» saka Uldis Dumpis. «Teātra fakultātē viņa mums bija skolotāja, aktiermeistarības pasniedzēja. Lidija pret mums bija ļoti mātišķa. To, ko negribējām, ar varu mums nespieda, un mēs pie viņas bijām bišķi izlaisti. Pie Lidas varēja aiziet paraudāt kā pie mammas, izstāstīt bēdas. Ne vienam vien manam kolēģim smagos brīžos viņa ir bijusi mierinātāja. Lidija bija liela aktrise uz skatuves un ļoti vienkārša savā cilvēciskajā būtībā.»

Kļūstiet mana sieva! Vai nu uzreiz, vai nekad!

«Lai gan viņā ritēja mātes karstās rumāņu asinis un piedzima viņa zem Rumānijas svelmainās saules, Lidija bija ļoti latviska, dzīvē bieži vien latviski pieticīga un necila, bet viņas skatiens – lielās, brūnās, izteiksmīgās acis – apbūra,» stāsta teātra zinātniece Rita Melnace. ««Kļūstiet mana sieva! Vai nu uzreiz vai nekad!» tā, sagaidot pēc izrādes pie teātra durvīm, viņai bija teicis apburoši skaistais Jāzeps Pasternaks. Viņš Lidijā atmodināja eleganci un šiku, izveidoja viņu par šarmantu sievieti. Laulībā ar Pasternaku viņa atplauka. «Liduša, es ar tevi lepojos!» Jāzeps bieži viņai teica.»

«Nav vārdos izsakāms viss, ko Pasternaks man devis,» atmiņu grāmatā Es stāstu saviem bērniem, ko pierakstījusi Silvija Līce, saka Lidija Freimane. «Viņš apveltīja mani ar ārkārtīgi lielu pārliecības spēku. Kā ar roku atņēma to mazvērtības sajūtu, kas manī bija iedzīta kopš bērnības.

Man taču mūžīgi likās, ka esmu neglīta, ka visas aktrises ir skaistas un es nevienai līdzās nevaru nostāties.

Pasternaks bija tas, kurš mani pārvērta arī sievietes sevis apzināšanās nozīmē. Un viņš mani vienmēr iedrošināja, uzmundrināja, kad es sašļuku. Viņam un savam liktenim esmu pateicīga par to, ka divdesmit gadus nodzīvoju kopā ar bezgala labu, vienreizīgu cilvēku.»

«Jaunušans uzskatīja, ka Lida nav sievišķīga, lai gan viņa bija ļoti sievišķīga. Ja vajadzēja, spēja būt arī ļoti koķeta, bet uz skatuves viņai daudzreiz nācās ļoti šķidrā padomju dramaturģijā spēlēt pozitīvās varones, kas Lidijai bija mokas un ciešanas,» atceras Inta Tirole.

«Lidijas nelaime bija daudzās padomju sievietes, bet ceļu uz lielas aktrises mūžu viņai pavēra Žanis Katlaps, 1948. gadā iedodams Kristīnes lomu Blaumaņa lugā Ugunī,» teic Rita Melnace. «Kristīnes loma pirmajā sastāvā bija iedalīta Veltai Līnei, Lidijai – otrajā, bet Velta saslima, nospēlēja tikai dažas izrādes, un Lidija palika vienīgā Kristīne. Viņa šajā lomā bija tik tīra, balta un ētiska, ar to sākās Lidijas ceļš uz lielām virsotnēm un viņas skaistā partnerība ar Žani Katlapu. Viņi bija Kristīne un Edgars, Elīna un Aleksis Skroderdienās, Anita un Oskars Zvejnieka dēlā, Liena un Kaspars Mērnieku laikos, Stella Kempbela un Bernards Šovs Katlapa pēdējā režijas darbā Mīļais melis. Žanis Katlaps bija Lidijas liktenīgais skatuves vīrietis. Viņas lielā skatuves mīlestība un sāpe. Iespējams, ka šajā mīlestībā bija arī sievietes jūtas. Katlaps bija ļoti noslēgts cilvēks, nelaimīgs savā personiskajā dzīvē un nenoliedzami iemīlējies Veltā Līnē.»

Nekad nejutās pārāka

«Esmu domājusi, kāpēc Lidija, būdama dzīvē ļoti vienkārša un sevi nekad nelikdama priekšplānā, teātrī tomēr stāvēja pāri visām lielajām dāmām. Arī klusējot, Lidas izteiksmīgās acis izteica visu. Un tās viņas intonācijas! «Šis laiks ir drūms, un cilvēki ļauni…» atceros, kā Lidija to runāja vienā no savām individuālajām programmām, kuras gatavoja, kad teātrī nekādu lomu viņai nebija. Lidai bija arī tukšie periodi, bet viņa neļāvās sevi nospiest, arī mani iedrošināja, lai gatavoju savas programmas.

Būt stiprai un neļauties, lai tevi iznīcina

– Lidija teica, un tā viņa gāja pa dzīvi,» atceras Inta Tirole. «Sadzīvē viņa bija pieticīga, bet garīgajā dzīvē viņai bija lieli augstumi. Ļoti daudz lasīja. Runājot ar Lidu, bija sajūta, ka iegūsti pasaules elpu. Viņa ar saviem stāstiem ieveda citā pasaulē, bet nekad nejutās par kādu pārāka. Es pat nezinu, vai viņa apzinājās savu lielas aktrises statusu. Freimanīte bija vienkāršības kalngals, un pirmais, kad es domāju par Lidu, visprecīzākais un ietilpīgākais viņu raksturojošais vārds ir darbs.»

«Tukšos gadus, kas ir katras lielas aktrises drāma, piedzīvoja arī Lidija Freimane. Tas ir sarežģīts laiks, kad aktrise vai nu atrod tālāk savu ceļu, vai lēnām sākas viņas skatuves noriets. Lidija atrada savu ceļu tālāk,» stāsta režisors Edmunds Freibergs. «Perfekti mācēdama vācu valodu, viņa brīnišķīgā vācu izrunā izveidoja Bertolta Brehta songu koncertprogrammu un ar to izbraukāja visu vācvalodīgo pasauli, kas padomju laikos bija liels retums. Kādā reizē kopā ar Lidiju Rostokā, pārstāvot teātri, bijām vēl daži un ar apbrīnu skatījāmies uz Lidiju, kas tajā vidē jutās kā zivs ūdenī, pēkšņi kļuva par dāmu no Rietumu pasaules. Viņā parādījās kaut kas tāds, kas viņai nāca nevis kā uzspēle, bet pilnīgi organiski. Ģērbusies elegantā pelēkā samta kostīmā, brīvi tērzēja ar vāciešiem, un, pateicoties Lidijai, mums izveidojās teātrim nozīmīgi kontakti. Viņa cēla teātra prestižu. Dzīvē bieži vien būdama vienkārša un pat nepamanāma, Lidija, ja gribēja, varēja būt arī dāma ar rietumniecisku šiku.»

«Lidijai piemita franču šarms,» saka Inta Tirole. «Viņas mīļā krāsa bija gaiši pelēkā, kas darīja viņu cēlu, un viņas vienkāršībā bija tā elegance, kas piemīt francūzietēm. Balta blūzīte, pašas adīts džemperītis, labs matu griezums un franču smaržas, kas tajos laikos bija kaut kas ļoti īpašs. Lida teica, ka aktrisei vajag labas franču smaržas. Atmiņā palicis, ka runājot viņa vienmēr skatījās cilvēkiem acīs. Kad pie mums sāka braukt tautieši no ārzemēm, visi jautāja: «Kāpēc jūsu cilvēki neskatās acīs?» Lida skatījās un ar savu vienkāršību un sirsnību pievilka cilvēkus.»

Izglāba Elektras kleitu

«Piedzīvojusi dzīvē grūtus laikus, Lidija bija iemācījusies būt taupīga,» atceras Rita Melnace. «Viņa bija ļoti saimnieciska un ģimeniska. Agri no rīta aizskrēja uz tirgu, atstāja meitām pusdienas un skrēja uz mēģinājumu. Biju reiz pie Lidijas Ziepniekkalnā, kad mums teātrī notika Harija Gulbja lugas Viena ugunīga kļava pirmizrāde. Pēc tās visi ar tramvaju braucām pie Lidas, un tur notika liela svinēšana. Viņai izrādē bija it kā epizodiska loma, ko Lidija brīnišķīgi nospēlēja. Tie vārdi, ko viņas Ruta vēstulē raksta Jāņa Kubiļa lieliski nospēlētajam Ģirtam Pakalnam, Lidas intonācijās manī ir iededzināti uz mūžu. «Viena ugunīga kļava aizdedzināja visu mežu, un tas sadega ilgās pēc tevis…» Vēl šodien pēc tik daudziem gadiem tos dzirdu, un viņu abu acu saspēles izteica viņu jūtas.»

Daudzās izrādēs kopā ar Lidiju bijis Uldis Dumpis. «Mums bija garš ceļš izrādē Ar būdu uz baznīcu, kur Lidija ciema priekšnieces Gudrītes Robinsones lomā bija vienkārši ģeniāla. Tolaik vasarās daudz braucām ar izrādēm pa Latviju, un dzīvē viņa man palikusi atmiņās kā ļoti sirsnīgs un darbīgs cilvēks. Reiz kaut kur pie Ludzas abi ar Juri Kaminski salasījām šampinjonus, piekrāvām pilnu mašīnas bagāžnieku, bet neapjēdzām, ko ar tām sēnēm iesāksim. Izbraukums bija nedēļas garumā. Lida mums teica: «Puikas, mieru, tikai mieru! Kamēr tiksim līdz Rīgai, mēs tās sēnes izžāvēsim.» Viņa šampinjonus sagrieza un izklāja uz avīzēm. Kad braucām tālāk, savāca spilvendrānā, nākamajā izrādes vietā atkal izbēra uz avīzēm, un, tiekot Rīgā, sēnes patiešām bija smuki izkaltētas. Samācīja manu Dainu, lai kafijas dzirnaviņās samaļ, un mums divas ziemas bija brīnišķīga piedeva pie mērcēm. Ēdām, Lidu slavēdami. Viņa bija ļoti saimnieciska.»

«Lidijai rokas nekad nestāvēja mierā. Katrā brīvā brīdī viņa adīja vai tamborēja,» atceras Rita Melnace un izstāsta gadījumu, kas atmiņās palicis kā teātra leģenda. «Viena no Lidijas skatuves virsotņu lomām ir Elektra Sofokla sengrieķu traģēdijā. Izrādē viņai bija brūna, rupja maisa auduma kleita. Kad Mihails Kublinskis pēc diviem gadiem iestudēja Santakrusu, Elektras kleitu gribēja sagriezt, jo laiki bija trūcīgi, izrādē vajadzēja šalles klaidoņiem, un izdomāja, ka tām sašķērēs tērpu noliktavā atrasto kleitu. Lidija to nespēja pieļaut un visiem, kuri spēlēja klaidoņus, notamborēja garas, brūnas šalles, tā izglābjot savas mīļās Elektras kleitu. Varēja nebūt arī Kristīnes zili rūtainās blūzītes, kas tagad kā relikvija nonākusi Teātra muzejā. Pēc izrādes citā iestudējumā tā bija iedota krogus meitai, kas Lidijai šausmīgi sāpēja, un viņa paglāba savas Kristīnes blūzīti.»

Pateica, ko citi neuzdrošinājās

«Lidijas būtība bija glābt un sargāt,» saka Inta Tirole. «Būdama Teātra biedrības priekšsēdētāja, viņa izdarīja neiespējamo – izglāba jau postažā aizlaisto Smiļģa māju. Par to, ka tagad tur ir Teātra muzejs, paldies jāsaka Lidai. Arī par Alfreda Amtmaņa-Briedīša dzimto māju atjaunošanu Vallē un muzeja ierīkošanu viņa Zvanītāju Bukās. Lai tas notiktu, cīņas tā laika varas gaiteņos Lidai prasīja ne tikai laiku un enerģiju, bet arī drosmi, un viņai tā bija.

Uz skatuves viņa nenospēlēja savu sapņu lomu Žannu d’Arku, bet dzīvē to realizēja, cīnoties par taisnību un uzvarot.»

«Noklusēšana, iztapība, bailes – tādas īpašības Lidija nezināja,» vienā no mūsu pēdējām sarunām teica teātra zinātniece Lilija Dzene. «Lidija varēja būt arī šausmīgi spītīga. To jau Smiļģa māja pierādīja, kad viņa to izglāba no iznīcības. Neviens cits to nebūtu veicis. To varēja tikai Lidija. Un Lidija varēja pateikt to, ko neviens cits tolaik neuzdrošinājās. Kad padomju Sieviešu komitejas delegācijas sastāvā Lidiju pirmo reizi palaida uz Ameriku un viņa tur satikās ar Jāni Lejiņu un citiem emigrācijas aktieriem, viņa, pārbraukusi mājās, no tribīnes pateica: tie ir mūsu cilvēki, mūsu aktieri, viņi mīl Latviju un vēl mums tikai labu.

Lidijas emocionālā runa bija bumbas sprādziens. Es tur biju klāt, jutu stindzinošo klusumu zālē un redzēju to vakuumu, kas starpbrīdī izveidojās ap Lidiju. Neviens viņai netuvojās, pa lielu gabalu turējās pat tie, kas vienmēr lipa ap Lidiju un līmējās viņai klāt. Tas bija šokējoši. Klātesošie funkcionāri vēlāk teica, ka tādu uzdrīkstēšanos viņi neatceroties un divas nedēļas esot spriests, ko ar Freimani darīt, bet Lidija bija jau tādā statusā, ka viņai atklāti ķerties klāt neuzdrošinājās.»

Lidijas Freimanes meita kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka atceras: «Kad Čehoslovākijā sākās 1968. gada notikumi, tika sasaukta radošo savienību sapulce, lai nosodītu čehus, un mamma tajā pateica, ka viņa atbalsta Dubčeku un čehu tautu viņu taisnajā lietā. Tēvs tajā vakarā bija ļoti satraukts: «Lidušiņ, tevi ieliks trako mājā!» Mamma bieži teica, ka pienāks brīdis, kad pasaule būs vaļā un mēs varēsim braukt, kur gribēsim. Tolaik tā mums likās pilnīgi neprātīga iedoma.

Mamma bija ārkārtīgi plaša emociju spektra cilvēks. Viņā bija dziļš maigums un iejūtība, bet tajā pašā laikā viņa spēja būt pārsteidzoši drosmīga un tāpēc panāca to, ko viņa panāca gan savā mākslā, gan sabiedriskajā dzīvē. Mammai piemita spēcīga taisnīguma izjūta, viņa bija ļoti krietns cilvēks un, ja kaut ko nolēma, to arī izdarīja, lai ko tas prasītu. Atceros mammas stāstus, kā viņa kara laikā, būdama jauna, kautrīga un labi audzināta meitene, vienīgā no ģimenes saņēmās un aizbrauca pāri frontes līnijai, lai pārvestu uz Rīgu savu tajā pusē nogalināto tēvu un viņu apbedītu. Kā, piespiedu kārtā aizvesta uz Vāciju, kājām nāca atpakaļ, lai būtu kopā ar Latvijā palikušo mammu. Pēc tam, pabrīdināta, ka viņa ir izvešanas sarakstos, nedēļu slēpās pa svešiem bēniņiem Liepājā. Vienmēr esmu apbrīnojusi šo savienojumu – mammas maigumu un delikātumu un drosmīgo bezkompromisa rīcību. Ārkārtīgo trauslumu un milzīgo spēku vienā cilvēkā. Viņa gāja un darīja neiespējamo, un viņai izdevās.»

«Arī uz skatuves Lidija Freimane izcēlās ar savu lielo patiesumu,» saka Inta Tirole. «Es uzskatu, ka Harijam Gulbim kā dramaturgam ceļu pavēra Lida. Jūlijs Bebrišs paņēma iestudēt viņa lugu Viena ugunīga kļava, un Lidija ar Kubili tajā izrādē kritiķiem pavēra acis, ka Gulbis ir labs dramaturgs. Viņam Lida ļoti patika. Cīrulīšus Gulbis veltīja savai mātei, un Zelmas lomu rakstīja tieši Lidijai.»

«Lida bija ļoti dziļa Cīrulīšu māte un nospēlēja to arī brīdī, kad viņas dzīvē notika milzīga traģēdija,»

atceras Rita Melnace. «Kad viņu mājas kāpnēs tika nodurts Lidijas vīrs Jāzeps Pasternaks, viņai bija paredzēta Cīrulīšu izrāde. Direkcija piedāvāja, ka nospēlēs Velta Līne, kas bija otra aktrise Zelmas lomā, vai arī izrādi tajā vakarā atcels, bet Lidija pateica, ka viņa spēlēs. Uz skatuves tā bija cita dzīve, kas vismaz izrādes stundās palīdzēja tikt pāri savām sāpēm un izmisumam.»

Talants bez krastiem

«Lidija Freimane ir viena no retajām latviešu aktrisēm ar īstu traģismu. Tādu talantu nav daudz,» uzskata režisors Edmunds Freibergs. «Viņa bija aktrise, kuras talantam nav robežu. Lidijas talants bija bez krastiem. Visas daudzu desmitu lomas, ko viņa spēlējusi, ir milzīga raksturu amplitūda, apbrīnojama dažādība traģēdijās, komēdijās, drāmās, groteskās, sadzīves drāmās, un Lidijas Freimanes īpašie dotumi ļāva katru no lomām izveidot par ļoti spilgtu tēlu. Viņai piemita spēja ierakstīt sevī visu. Viņa varēja būt karaliene, vienkārša latviešu sieva, smieklīgs tantuks, pareiza padomju sieviete. Tā amplitūda, kas viņai piemita, padarīja viņu par vienu no visu laiku izcilākajām latviešu aktrisēm, un viņa bija piemērs, kā liels talants sader ar lielu vienkāršību.

Palikdama citām aktrisēm neaizsniedzama traģiskajās lomās, Lidija bija spilgta arī komiskajās, un tās viņai ļoti patika.

Kad es izlasīju Paula Putniņa lugu Ar būdu uz baznīcu, man bija pilnīgi skaidrs, ka ciema priekšniece un vietējā deputāte Gudrīte Robinsone ir Lidijas Freimanes loma. Zinot viņas brīnišķīgo humora izjūtu, man nebija šaubu, ka Lida šajā lomā būs absolūti spoža, kas arī notika. Ilgus gadus darbodamās padomju iekārtas sabiedriskajā sfērā, viņa par tās vides tipāžiem bija sakrājusi tik daudz ironisku novērojumu, ko šajā lomā ar garšu izspēlēja. Izrāde mums visiem bija kā svaiga gaisa malks un uzdrošināšanās, kas ap šo iestudējumu radīja milzīgu ažiotāžu. Lidija Freimane bija viens no lielās ažiotāžas iemesliem. PSRS Tautas skatuves māksliniece, kura tik sulīgi, ironiski, sarkastiski un traģikomiski atklāja padomju sistēmas sakropļoto cilvēku. Viņas uznācieni visu izrādes laiku gāja uz aplausiem, un Lida lomā ar garšu izbaudīja aktierisko gandarījumu. Tas bija viens no pirmajiem iestudējumiem, kas liecināja, ka tā sistēma jau šķobās un sāk brukt.

Saistībā ar izrādi bija kāds aizkustinošs gadījums. Pirms izrādēm es apstaigāju ģērbtuves, paskatījos, kā aktieri jūtas. Reiz pustumšajā gaitenī pie Lielo Dāmu ģērbtuves stāv Lida, un viņai acīs asaras. Satraucies jautāju, kas noticis. «Man pazudušas kapzeķītes!…» Viņa bija izdomājusi, ka viņas Gudrītei vajag kapzeķītes, un vienmēr tās uzvilka. Lidai bija sajūta, ka bez tām kapzeķītēm lomu nevarēs nospēlēt. Viņai nebija sīkumu. Zeķītes atradās, un viss bija labi.

Robinsone bija Lidijas triumfs, skaists punkts viņas daudzkrāsainajai aktrises karjerai. Lidijai sākās problēmas ar atmiņu, viņa neriskēja uzņemties lielas lomas, bet bija gatava maziem darbiņiem, kādus nekad, būdama liela aktrise, neuzskatīja par apkaunojumu un viņas talanta nenovērtēšanu. Arī ar šo dramatisko situāciju Lidija prata tikt galā, kā ar daudzām dramatiskām un traģiskām situācijām dzīvē bija pratusi.»

Sasildīja ar savu mīlestību

Lidija bija cilvēks ar siltu un atvērtu sirdi – tā par viņu teica ikviens. Esmeralda Ermale viņu iepazina filmas Pūt, vējiņi! uzņemšanas laikā. «Pirmā satikšanās ar Lidiju Freimani man bija filmas aktieru apstiprināšanas reizē,» atceras Esmeralda. «Kad visi izvēlētie aktieri noskatījāmies proves, visiem pēc tam vienā Kinostudijas telpā bija kopīga sapulcīte. Sēdēju tieši līdzās Lidijai. Notika kafijas dzeršana, es biju tik satraukusies, ka nebiju spējīga ne cukuru piebērt, ne pienu pieliet, ko Lidija man piedāvāja. Viņa ļoti jauki un sirsnīgi pret mani izturējās un tāda bija visu filmas uzņemšanas laiku. Vienmēr par mani mātišķi parūpējās, un es jutos kā paņemta zem spārna.

Lidija par mani pārdzīvoja, kad man bija emocionāli un fiziski smagas filmēšanas epizodes, kā fināla skats, kurā manai Baibiņai bija jālec Daugavā. Bija jau vēls rudens, gaisā virpuļoja sniegpārslas. Visi šausminājās, kad trīs reizes man vajadzēja mesties ledainajā ūdenī. Skaistas atmiņas palikušas par to laiku un vismīļākās par Lidiju Freimani. Viņa bija ļoti silta un mīļa, vienmēr kaut ko adīja vai tamborēja. Filmēšanas laukumā es satikos ar Lidijas meitu Katrīni, sākās mūsu draudzība, un es nonācu arī Lidijas mājās. Man, lauku meitenei, pilnīgi citā pasaulē, un tā bija nenovērtējama iespēja jaunam cilvēkam redzēt dzīvi mākslinieciskā vidē. Pasternaku ģimene bija inteliģenta un ļoti jauka. Man patika tur būt, klausīties viņu sarunas, tajās piedalīties, un manai apziņai tajā laikā tās ļoti daudz deva. Viņu mājās vienmēr bija brīnišķīga ģimeniska noskaņa. Mani pārsteidza Lidijas spēja gandrīz ne no kā uzklāt galdu. Viņa bija ļoti gādīga un saimnieciska.»

«Savā ziņā māksla bija arī mammas spēja būt mammai,» saka Lidijas Freimanes meita aktrise Katrīne Pasternaka. «Viņai bija zaļie pirkstiņi dārzā un meistara rokas rokdarbos un virtuvē. Man ļoti patika tās reizes, kad mamma teica: «Mums šodien būs pusdienas no nekā.» Un tad viņa no dažādiem krikumiņiem, kas mājās bija palikuši ledusskapī un pieliekamajā, taisīja sacepumus. Rūpīgi nolobīja no kauliņiem pēdējo gaļas skrimslīti, un reiz ar šausmām skatījos, kā mamma cepamtraukā starp kartupeļu un sīpolu kārtām liek siļķi. Pa virsu uzlēja krievu krējumu, kā mums ģimenē sauca veikalā nopērkamo krējumu, par kuru mamma teica, ka tukšo burciņu var izmazgāt ar aukstu ūdeni. Domāju – nemūžam kaut ko tādu nespēšu ieēst, un biju pārsteigta, cik tas siļķes sacepums bija garšīgs.

Visi mammas meistarojumi virtuvē pārvērtās par kaut ko īpašu, un apbrīnas vērta bija viņas adīšanas un tamborēšanas prasme. Tas, ko mamma savā pacietībā spēja ar tievām adatiņām notamborēt, bija patiešām mākslas darbs. Tagad es spēju novērtēt to, ko tolaik nespēju. Man 49. vidusskolā bija 11. klases izlaidums, visām manām skolas biedrenēm bija krimplēna kleitas. Mums tādai nebija naudas. Rudenī bija nogalināts paps, mamma bija viena, un viņa no baltiem diedziņiem uztamborēja man mežģīņu raksta izlaiduma kleitu. Atceros, kādu apkaunojumu izjutu, ka biju citāda nekā pārējās meitenes, un gaidīju brīdi, kad pēc svinīgās daļas varēšu to kleitu novilkt. Man tagad ir milzīgs kauns, ka es nenovērtēju mammas ar mīlestību tamborēto kleitiņu. Viņas pacietība, darot šo darbu, bija apbrīnojama.

Tagad, kad pati ļoti bieži glābjos rokdarbos, saprotu mammu, ka viņa tajos atpūtināja nervus un pāri plūstošo enerģiju. Viņa ļoti daudz ko paguva. Reizēm teica: «Ja man vairs nebūs teātra, es negribu dzīvot…» Es domāju, ka viņa nevarētu arī dzīvot, ja par kādu nemitīgi nerūpētos. Viņai mūžīgi lipa klāt cietēji, dzīves atstumtie, visus viņa uzklausīja. Mamma tāda bija un citāda nevarēja būt. Viņai vienmēr bija par kādu jārūpējas. Tā bija viņas dzīves norma. Cilvēki viņai rakstīja vēstules, lūdza palīdzēt dažādās situācijās. Viņa nemitīgi kādam gādāja dzīvokli, lai gan pašai līdz 1970. gadam sava dzīvokļa nebija.

Vecāki viens otru ārkārtīgi mīlēja, un mamma man teica, ka arī man ir jāsagaida mans īstais cilvēks. «Nāks tas īstais, un tad jūs abi lūkosieties zvaigznēs…» Es domāju, ak Dievs, cik patētiski! Bet sapratu viņas vārdus, kad man izdevās šo mammas vēlējumu piepildīt un satikt to vienīgo īsto savu cilvēku, kā tas bija izdevies mammai, satiekot papu.

Atceros vēl kādus viņas vārdus:

«Nekad nerādi savas asaras! Neviens tās nenovērtēs un nesapratīs, un tev būs tikai vēl sāpīgāk.»

Par savām asarām esmu dabūjusi vienīgi pa skaustu. Patiesība ir arī viņas teiktais: «Ja tev teātrī būs viens īsts draugs, vari uzskatīt, ka tu esi laimīga, jo teātrī draugu nav.»

Mēs ar māsu zinājām, ka mamma mūs ļoti mīl, bet viņa nekad mūs nelielīja. Mūsu mājās tas nebija pieņemts. Augstākais, ko mamma varēja pateikt par kādu manu lomu: «Man nebija kauns.»»

Kristīnes Pasternakas atmiņas: «Bērnībā viņa mūs mudināja lasīt pasaules literatūru, visromantiskākos stāstus un tajā pašā laikā varēja kāpt ar mums kokos un uzvesties diezgan huligāniski. Tagad, iedomājot mammu, atmiņās nāk uzplaiksnījumi: kā viņa iet pa dārzu, aprūpē savas puķes, vakarā sēž krēslā un, domās iegrimusi, ada. Kā viņa sapucējas, lai kaut kur ietu, un no ļoti vienkāršas sievietes kļūst par elegantu dāmu. Mammai nebija svarīgi sevi izcelt, bet tad, kad vajadzēja, viņa ļoti labi mācēja sevi pasniegt.

Viņa teica, ka aktiera darbs ir ļoti atkarīgs, neiebilda, kad Kate kļuva par aktrisi, bet viņai patika, ka es izvēlējos tekstilmākslas studijas Mākslas akadēmijā. Viņas sapņu kritērijs bija būt brīvam savā mākslā, un mamma priecājās, ka es to varu. Mans pirmais patstāvīgais darbs teātrī kā kostīmu māksliniecei bija skatuves tērpi izrādei Lauva ziemā, kur mamma spēlēja, un mums abām tā bija mīļa.

Kad mamma iegāja slimnīcā uz operāciju, viņai bija piezvanījis Jaunušans un pateicis, ka jaunajā iestudējumā viņai iedota loma. Mamma zināja, ka, iznākot no slimnīcas, viņai būs darbs, un varēja aiziet ar mierīgu sirdi.»

Rita Melnace atceras: «Kad Lidija 1992. gada janvārī aizgāja, viņu izvadīja no Nacionālā teātra. Lielās zāles skatuves ietērps bija veidots balts, cilvēki nāca atvadīties ar baltiem ziediem, un visa skatuve bija balta. Lidija Freimane savu skatuves ceļu nogāja spoži un izdzisa gaiši. Viņa reiz stāstīja, ka bērnībā teikusi: «Es gribu, lai man ir grūti, bet lai citiem ir viegli.» Tā viņa savu mūžu arī dzīvoja.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+