Kā neiesniegt laulības šķiršanu?

Ģimene
Ieva Jātniece
Ieva Jātniece
Ieva
Ieva
22. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Pašlaik daudziem ir izsists pamats zem kājām – uztraukumi par veselību, cilvēki ir zaudējuši darbu un līdz ar to arī prognozējamus ienākumus, kas iepriekš radīja zināmu drošību pašiem un ģimenei. Kā šādā brīdī atbalstīt vienam otru, nevis uztaisīt Latvijā vienu pamatīgu šķiršanās bumu? Konsultē psiholoģe Dace Bērziņa.

Šobrīd cilvēkos kombinējas divu veidu bailes. Pirmās ir tīri eksistenciālas, jo piesardzības pasākumus, kas radīti, lai ierobežotu saslimstības ar koronavīrusu izplatību, neapzināti mēs uztveram – ka pastāv draudi dzīvībai. Savukārt otras bailes arī saistāmas ar mūsu drošības izjūtu – darba un ienākumu zaudējums liek domāt par to, kā mēs spēsim izdzīvot un parūpēties par bērniem. Šobrīd bailes mūsu iekšējo drošības izjūtu ir satricinājušas līdz pamatiem, un tas nav palicis bez sekām. Daudzi jūtas izmisuši, un šīs izjūtas ir pamatotas. Cilvēks tā ir iekārtots – visvairāk mūs izmisumā dzen neprognozējamība, pašu bezpalīdzība un izjūta, ka nespējam procesus kontrolēt.

Dzimumatšķirības stresa apstākļos

Atbalstu krīzes brīžos gaida abi dzimumi, taču stresa apstākļos izpaužas arī mūsu dzimumatšķirības. Pēc 2008. gadā piedzīvotās ekonomiskās krīzes veiktie pētījumi radīja zināmus secinājumus. Vīrieši, zaudējot darbu un ienākumus, biežāk bija gatavi reaģēt uzreiz, enerģiski meklējot jaunas darba iespējas. Taču, ja tas neizdevās, viņiem bija tendence ātrāk izsīkt un grimst depresīvā noskaņojumā.

Sievietes savukārt sākumā jutās apjukušas, pirmajā brīdī neko īpaši nedarīja un darbojās pēc inerces, taču saglabāja spēju risinājumus meklēt ilgākā laika periodā. Sievietes raksturoja izteikts sīkstums un noturīgums pret ilgstošu, monotonu stresu. Zinot šīs dzimumu atšķirības, mēs varam arī saprast, kā labāk otram palīdzēt: sievietēm parasti visvairāk atbalsts nepieciešams krīzes sākumā, bet vīrietim vēlāk, ja vien viņam ātri nav izdevies atrast problēmai risinājumu.

Lai neieslīgtu depresīvā noskaņojumā

  • Viens otru velk laukā izkustēties! Tas ne tikai fiziski stiprina organismu, bet ietekmē mūs arī psihoemocionāli – brīžos, kad kustamies, mūsu organismā pazeminās stresa hormonu līmenis un paaugstinās laimes hormonu endorfīnu līmenis. Sēžot mājās, mēs paši sevi dzenam stūrī, jo, pirmkārt, nebūdami aizņemti ar kaut ko citu, fokusējamies uz savām domām un, otrkārt, nepiefiksējam, ka, tā kā mazkustīguma dēļ ir zemāks endorfīnu līmenis, tās ir ar izteikti negatīvu nokrāsu. Tāpēc tas, kuram pārī ir vairāk enerģijas, otru, kura situācija ir bezcerīgāka, velk laukā izkustēties. Jāpatur prātā, ka, sēžot mājās un domājot drūmas domas, cilvēks pats sevi arī uzkurina… Protams, kustamies drošā attālumā no citiem, kam prātā ienākusi tikpat laba doma.
  • Atrast darbu mājās. Ja bez darba ir palicis vīrietis, ir svarīgi palīdzēt viņam nenonākt līdz bezcerīguma un sastinguma stāvoklim. Bieži depresīvu noskaņojumu vīrietī rada apziņa, ka viņš zaudējis spēcīgā vīrieša lomu – viņš vairs nav tas, kurš atrisina problēmas un nodrošina ģimeni. Līdzcilvēki viņam var palīdzēt, rosinot atrast nodarbi mājās – kaut izkrāsot kādu telpu vai izrevidēt grāmatu skapi. Jo vairāk otrs būs aizņemts ar kāda pienākuma paveikšanu, jo vieglāk viņam pašam būs grūto laiku pārdzīvot. Pret depresīvu noskaņojumu palīdz arī apkārtējo novērtējums. Ikdienas steigā mēs bieži aizmirstam otram pateikt paldies par izdarītiem darbiem, bet šoreiz gan to svarīgi nepiemirst.
  •  Novērtēt ģimenes kopējo budžetu. Ja vienam no ģimenes ir daudzmaz stabili ienākumi, svarīgi kopā sarakstīt pa punktiem: ar kādu summu mēnesī varam rēķināties, ko varam atļauties? To būtiski izdarīt tāpēc, ka visvairāk mūs nomāc nenoteiktība un neskaidrība. Jā, nebūs tā, kā bija līdz šim, bet kā būs? Lielākā daļa cilvēku šajā situācijā konstatēs, ka patiesībā varam izdzīvot ar daudz mazāku summu, nekā bijām pieraduši tērēt līdz šim.
  •  Neteikt pagaidu darbam. Šobrīd gana liels darba vietu piedāvājums ir veikalos, noliktavās, bāzēs. Ja zinām, ka darbu zaudējam uz epizodisku laiku, tikmēr taču varam darīt arī šos darbus! Vienmēr gan paliek jautājums, vai paši neesam pārāk iedomīgi, lai varētu pieņemt arī neprestižu darbu. Parasti šādos gadījumos palīdz doma – tas ir tikai uz laiku. Taču arī šis darbs palīdzēs nopelnīt iztikas līdzekļus, justies vajadzīgam un aizpildīs laiku. Grūtāk ir tiem, kuros ir dziļi mazvērtības kompleksi, jo tad prestižs darbs kalpo kā sava vērtīguma apliecinājums. Pārejot uz vienkāršāku darbu, var parādīties bailes: bet ko citi padomās? Arī šajā gadījumā iedrošinājums no malas ir svarīgs.
  •  Ģimenē nešķirot pienākumus. Krīzes situācijās ir labi aizmirst par sieviešu un vīriešu darbiem un pienākumu sadalījumu ģimenē. Grūtos laikos tas, kuram ir vairāk resursu, balsta otru neatkarīgi no dzimuma. Kad abiem atkal visa būs pietiekami, ģimene varēs atgriezties pie iepriekšējā pienākumu sadalījuma.

Kā uzmundrināt vienam otru?

Vissvarīgākais ir nenonākt līdz tam, kad šķiet: ir pavisam drūmi un bēdīgi. Tāpēc profilaktiski, paredzot, ka viegli nebūs, par sevi un otru vajadzētu parūpēties jau šodien.

Teicienam «kad ir slikti, vajag sarīkot svētkus» ir liela taisnība.

Tam nav jābūt nekam lielam, kaut svētdienas rītā izcept pankūkas un visiem kopā baudīt brokastis. Vai iepriecināt otru ar mazām dāvaniņām. Tas, ka otram izdarām ko labu, omu uzlabo mums abiem. Noteikti nevajadzētu domāt – pašlaik neko nevaram atļauties! Tā mēs sevi iedzenam arvien lielākā bezcerības izjūtā. Atsakoties no ikdienas iepriecinājumiem un sevi pakļaujot skarbam taupības režīmam, mēs sev atņemam dzīvesprieku. Arī no hobijiem šajā laikā būtu svarīgi neatteikties, lai ikdienā joprojām saglabātos kaut mazas nodarbes, bet tādas, kas nes prieku un gandarījumu. Uzmundrināt sevi un otru palīdz arī apzināta cenšanās ik jautājumā saskatīt arī pozitīvo pusi. Tas jāatceras – zaudējumiem līdzi nāk arī ieguvumi, un tos vajag saskatīt un izmantot.

Kāpēc šobrīd rodas tik daudz konfliktu?  

Nemaz neņemot vērā, ka daudziem pēkšņi diendienā ir jātiek galā ar bērniem, kuri gandrīz visu laiku ir mājās, vēl arī mūsos pašos iekšā sēž kāds mazs bērns, lai arī mums gribētos domāt, ka esam pieauguši, pašpietiekami un nobrieduši. Tieši iekšējais bērns mūsos aktivizējas laikā, kad piedzīvojam lielas grūtības, un šis bērns cer: ja netikšu galā, noteikti taču būs kāds, kas man palīdzēs un mani glābs. Un tas notiek arī ar cilvēkiem, kuri vairumā gadījumu ar dzīvi tiek galā paši. Bet atbalstu vispirms mēs gaidām no sava tuvākā cilvēka… Aizvainojums un sarūgtinājums veidojas, kad no otra neapzināti gaidām: noņem taču daļu no mana grūtuma! Kāpēc tu to nedari? Bet neredzam, ka otrs ir cerējis uz tieši to pašu.

Dzīves grūtajos brīžos savā partnerī neapzināti meklējam arī mammu vai tēti – jo viņi ir kā simbols visu varošajiem, stabilajiem. Patiesībā mēs to gaidām arī no saviem bērniem: ka viņi paklusēs brīžos, kad mums nav spēka vai ir pārņēmis izmisums un tāpēc uz viņiem sakliedzam. Bet paši sagaidām, ka bērni kā īsti pieauguši gudrinieki sapratīs, paklusēs un nekliegs pretim. Krīzēs, kad mums šķiet, ka pašiem trūkst spēka, raksturīgi ir tas, ka mēs nereti no otra gaidām vairāk nekā no sevis.

Kā šādos brīžos rīkoties? Bieži izrunāšanās ar otru cilvēku, arī izraudāšanās uz otra pleca ir kā pašterapija, kļūst vieglāk. Ne velti ir teiciens – norunāt nost trauksmi, bažas, bēdas.

Tāpēc brīžos, kad jūtamies izmisuši, noteikti ir par to otram jāstāsta.

Taču mēs nedrīkstam gaidīt, ka mūsu partneris pavicinās brīnumnūjiņu un problēmas atrisinās mūsu vietā. Taču, lai šādi reflektētu, ir jāpiemīt emocionālai inteliģencei un briedumam, kas paredz to, ka mēs saprotam, kas notiek mūsos un arī otrā cilvēkā – ka arī otram no manis vajag sapratni un mīļumu. Ja individuālā līmenī cilvēks nebūs nobriedis, ir liels risks no krīzes iziet vienatnē.

Var būt arī atspēriens

Un tomēr šis sarežģītais laiks attiecībām var nākt arī par labu. Ne velti ir teiciens: viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Ja pārim kopīgiem spēkiem, vienam otru balstot un racionāli dzīvi plānojot, izdosies tikt grūtībām pāri, šī pieredze attiecības tikai stiprinās. Vieglāk krīzi pārvarēt būs tiem pāriem, kuru pieredzē jau bijuši sarežģījumi un sāpīgi pārdzīvojumi, jo viņi jau zina, kā vienam otru balstīt. Kopīgi izdzīvotajam pieplusosies vēl viena pieredze, kas apliecinās: cik labi, ka mēs viens otram esam.

Ko nedarīt

Tas ir pat kaitīgi – cilvēkiem, kuri piedzīvo smagas grūtības, teikt: gan jau viss būs labi. Neuztraucies! Nekas nenotiks! Drīzāk ir jāsaka: notiks daudz kas, un mūsu dzīves mainīsies. Visdrīzāk viss nebūs labi – būs grūtības un arī smagi pārdzīvojumi. Bet mēs ar daudz ko jau esam tikuši galā un tiksim arī turpmāk. Šādos brīžos der atcerēties gan to, ko mēs kā tauta kopumā esam pārcietuši, gan arī savus individuālos grūtos brīžus, kad izdevies izturēt un situācijas atrisināt. Tas palīdz vairot ticību savam un otra cilvēka spēkam. Bet stāstīt, ka viss būs labi un visi turpmāk varēs dzīvot kā iepriekš, – tā ir realitātes noliegšana un ilūziju uzturēšana, kas ne tikai nepalīdz, bet traucē mobilizēt spēkus un saskatīt resursus.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+