DISKUSIJA. Maksājam viņu vietā. Kāpēc tēvi nerūpējas par bērniem?

Varbūt sabiedrībai jākļūst īpaši neiecietīgai pret tēviem, kas var, bet negrib uzturēt savus bērnus? Varbūt nevis jākaunina, bet jāatbalsta un jārāda iespējas tiem, kas nespēj maksāt? Kā mainīt vīriešu apziņu un atbildību, lai viņi par saviem bērniem rūpētos paši?

Uzturlīdzekļu matemātika

Latvijā katram vecākam ir pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus bērna uzturam:

• no dzimšanas līdz 7 gadu vecuma – 25 % no minimālās mēneša darba algas (2024. gadā – 175 eiro mēnesī);
• no 7 līdz 18 gadu vecumam – 30 % no minimālās mēneša darba algas (2024. gadā – 210 eiro mēnesī).

Ja vecāki par saviem bērniem nerūpējas, viņu vietā to dara Uzturlīdzekļu garantiju fonds (UGF), pēc tam izmaksāto summu kopā ar piedziņas izdevumiem atgūstot no parādnieka. 

2024. gadā UGF izmaksā uzturlīdzekļus:

• no bērna dzimšanas līdz 7 gadu vecumam – 107,50 eiro mēnesī;
• no 7 līdz 18 gadu vecumam – 129 eiro mēnesī.

Diskusijā piedalās:

Edgars Līcītis, Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas priekšsēdētājs

Jānis Stepanovs, Zvērināts tiesu izpildītājs

Lauris Bokišs, biedrības Tēvi pārstāvis

Edgars Līcītis: Pēdējos piecos gados Uzturlīdzekļu garantiju fonda (UGF) statistika ir nemainīga – parādnieku skaits nav pieaudzis, iesniedzēju skaits lēnām krītas. Bērnu skaits, kam jānodrošina uzturlīdzekļi, kaut nedaudz, bet samazinās, savukārt atgūtās summas ir ar pieaugošu tendenci.  Ja skatāmies uz kopējo problēmu, tā ir, un liela. Tomēr jāuzsver, ka, salīdzinājumā ar citām valstīm, Latvijā situācija nav ne labāka, ne sliktāka. Rēķinot uz nepilngadīgo bērnu skaitu valstī, esam līdzīgā situācijā ar Somiju un Zviedriju. Pašlaik mums ir 42 000 parādnieku.

Pusmiljarda parāds valstij ir daudz vai maz?

Jānis Stepanovs: Ja naudu saprātīgi iegulda, lai sasniegtu kādu rezultātu, tas nav daudz. Kovida laikā helikoptera naudās par katru bērnu samaksāja 500 eiro. Kur tie palika? Tiem, kuriem naudas nebija, pēc mēneša tās atkal nebija. UGF dod iespēju paļauties, ka nebūs izmisuma – saņemtā nauda būs regulāra, varēs bērnam radīt drusku cilvēcīgākus apstākļus. Jūs nevarat iedomāties, kādos sadzīves apstākļos dzīvo daļa Latvijas iedzīvotāju! Pildot darba pienākumus, man nākas būt dažādās vietās.

Arī jūs maksājat šo 42 000 vietā. Jums tas patīk?

Lauris Bokišs: Nepatīk, bet ir labāk, ja mēs kā valsts, kā sistēma maksājam un atbalstām bērnus.

Igaunijā un Lietuvā parādnieku ir mazāk. Tas nozīmē, ka mums sistēma labāk strādā?

Edgars L.: Latvijā ir mazāks administratīvais slogs, Lietuvā un Igaunijā uzturlīdzekļus var saņemt tikai ar tiesas spriedumu. Lietuvā līdzīgs fonds izveidots vēlāk un izmaksā mazākas summas – vecākam samaksāt 80 eiro būs vieglāk nekā 129 eiro.

Tātad mums vīrieši nav sliktāki?

Edgars L.: Nē. Latvijā ir viegli saņemt uzturlīdzekļus, arī atgūšanas sistēma ir pietiekami atstrādāta – strādā tiesu izpildītāji, uzturlīdzekļu parādniekiem ir dažādi ierobežojumi.

Kāds ir parādnieka portrets?

Edgars L.: Ir divi aspekti. Viens statistiskais, otrs – faktiskais: tas, kādus parādniekus redzam dzīvē. Statistika rāda, ka 90 % uzturlīdzekļu parādnieku ir vīrieši, nosacīti jauni – līdz 50 gadiem. 53 % ir ar kriminālu sodāmību.

Daudz!

Edgars L.: 47 % piespriesti ar brīvības atņemšanu saistīti sodi. Tas gan nenozīmē, ka visi šie cilvēki ir cietumā, jo var būt piespriests arī nosacīts sods. Kā kuru gadu, bet vidēji nodarbināti ir 20 % parādnieku. Tātad – uzturlīdzekļu parādnieki pārsvarā ir jauni vīrieši ar kriminālu sodāmību, bez mantas, darba un ienākumiem. Gan mēs, gan, visticamāk, arī tiesu izpildītāji, pieņemšanās redzam reālo bildi – kāds ir šis «vīrietis».

Kāda ir šī bilde?

Edgars L.: Bēdīga.

Ieraugot parādniekus, gribas jautāt – kur Latvijā palikuši veči, kas rūpējas par sievietēm, par bērniem?

Ja pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā pienāk X stunda, vai uzturlīdzekļu nemaksātāji aizstāvēs valsti? Vai uz viņiem var paļauties? UGF lielākoties strādā sievietes. Ir parādnieki, kurus ieraugot, viņas atzīst – šim vīrietim es pat slotu neuzticētu.

Ne visas sievietes tā ir domājušas, jo šiem vīriešiem ir bērni!

Edgars L.: Jautājums drīzāk ir par to, kā vīrietis var nodzīvoties tik tālu. Tam, visticamāk, jāmeklē dziļākas saknes – bērnībā, izglītībā, ģimenē.

Zvērinātam tiesu izpildītājam Jānim Stepanovam ir vismaz 400 uzturlīdzekļu piedziņas lietas, un tajās noteikti ir viss spektrs – arī sabiedrībā zināmi sportisti, uzņēmēji, aktieri, politiķi.

Jānis S.: Jā, tā ir. Ir kolēģi pat ar vairākiem tūkstošiem lietu.

Kā var nerūpēties par savu bērnu?

Jānis S.: Ja es kā tiesu izpildītājs piespiedu izpildē varu no parādnieka piedzīt naudu, tas nozīmē, ka parādnieks to varēja samaksāt pats, tikai viņam pietrūka motivācijas. Tātad – pietiekami negribēja. Šķiršanās procesi ir pietiekami emocionāli un sarežģīti, tiesas spriedumā biežāk rakstīts, ka bērna tēvam jāmaksā uzturlīdzekļi mātei bērna uzturam. Manuprāt, dažiem vīriešiem šķiršanās brīdī fakts, ka katru mēnesi kaut kas jāmaksā, nesaslēdzas kopā ar to, ka šis ir maksājums bērnam.

Tāpat dažkārt uzturlīdzekļu nauda tiek izmantota kā instruments, lai iereibtu otrai pusei.

Gan saskarsmes tiesību noteikšanā, gan uzturlīdzekļu piedziņā bieži bērns tiek izmantots kā instruments. Vecāki apzināti izvaro bērna smadzenes, jo naids ģimenē ir ārkārtīgi liels. Māte saka: «Tēvs ir kretīns.» Pēc tam nāk tēvs un saka: «Tu man negribi dot bērnu, bet es viņu ņemšu!» Ja cilvēki domātu saprātīgi, viņi tā nerīkotos. Bet viņi gatavi upurēt bērna normālo domāšanu un attīstību, lai risinātu savas attiecības.

Starp citu, varētu arī uzdot jautājumu, kā atbildība ir lēmums, ka mums būs bērns – vīrieša vai sievietes? Varbūt tas ir stereotips, bet man šķiet, ka šo lēmumu tomēr pieņem sieviete.

Lauris B.: Te nu es iejaukšos. Biedrības Tēvi pētījumā par tēva lomu ģimenē secinājām: lai gan emocionāli šķiet, ka bērns ir sievietes doma, mūsu sabiedrībā vairāk nekā 60 % gadījumu ierosmi tam dod tieši vīrietis, apzināti sakot: mums vajag bērnu. Bet pēc tam vīrieši dažādu iemeslu dēļ pazūd.

Jānis S.: Kam jānotiek vīrieša galvā, lai pateiktu – tagad es par šo bērnu nerūpēšos!? Nerūpēšos naida vai aizvainojuma pret sievieti dēļ! Tātad attiecību pārtraukšana ir tik sāpīgs process, ka vīrietis ir gatavs upurēt savu bērnu.

Un kas ir šo vīriešu galvā? Kāpēc viņi tā dara?

Lauris B.: Mēs dzīvojam pašu izveidotā sabiedrībā. Pētot tēva lomu ģimenē, secinājām, ka gan vīriešu, gan sabiedrības viedoklis kopumā ir vienāds: māte un bērns ir vienība, savukārt vīrieši – brīvie radījumi, kas var pievienoties vai atvienoties un veidot nākamo šūnu. Laulības tika šķirtas arī sistēmā, kurā augām mēs, četrdesmitgadnieki, – arī tad vīrieši varēja veidot jaunas šūniņas. Tikmēr sievietei aiziet no ģimenes, atstāt bērnus ir kaut kas neiedomājams – ko tādu dzirdot, emocijas sakāpj augstu. Bet večus vērtē citādi: ja nesanāca tur un nesanāca šeit, jāiet tālāk. Nezinu, kas ļāvis veidoties sabiedrībai, kurā tiek pieņemts, ka vīrieši var brīvāk staigāt apkārt.

Tas, kas notiek vīrieša galvā, atkarīgs gan izglītības, gan pieredzes.  Arī es esmu dzirdējis savādus vīriešu argumentu par uzturlīdzekļu nemaksāšanu: «Mēs izšķīrāmies, un, kamēr viņa bija viena, es maksāju. Bet tagad viņai ir cits vīrietis, kurš audzina manus bērnus, un man par to jāmaksā!?» Tur loģika apstājas: vīrietim šķiet, ka tagad viņam jābeidz maksāt. Es to absolūti neattaisnoju! Sabiedrībā trūkst izpratnes, ka, izirstot pāra attiecības, vīrietis un sieviete likuma, sabiedrības un bērna priekšā paliek 100 % līdzatbildīgi un līdzdalīgi vecāki, kuriem jāspēj uzņemties vienotas rūpes par bērnu. Kamēr sabiedrībā šādas izpratnes nav, mēs kulsimies ar lielajiem uzturlīdzekļu nemaksātāju procentiem.

Jānis S.: Jautājums ir par to, cik daudz vīrietis iesaistās bērna audzināšanā un cik bērna māte atbalsta un cik ļauj viņam līdzdarboties. Atbildība nāk sapratni, kad tēvs redz, kā bērns aug, jo tad saprot viņa vajadzības. Ja abi vecāki līdzdarbojas bērna audzināšanā, manuprāt, stipri retāk rodas jautājums, kāpēc ir jāmaksā. Stāsts ir nevis par uzturlīdzekļiem, bet par attiecībām.

Edgars L.: Satiekot parādniekus, esmu novērojis, ka nemaksāšana ir cieši saistīta gan ar izglītības līmeni, gan to, cik vīrietis ir nobriedis kā cilvēks. Man ir piemērs par uzturlīdzekļu nemaksātāju tolerēšanu – zīmīga situācija pārrobežu piedziņas gadījumā. Konstatējot, ka parādnieks dzīvo un strādā Vācijā, nosūtījām lietu uz turieni. Pagāja neliels laiks, kad parādnieks bija šeit, sakot: «Nomaksāšu visus parādus, tikai izbeidziet lietu Vācijā, lai, pasarg’ Dievs, manā darbavietā neuzzina, ka nemaksāju uzturlīdzekļus!» Tas parāda atšķirību, kā uzturlīdzekļu parādniekus uztveram mēs un kā viņus uztver tur.

Runa ir par to, ko sabiedrībā uzskata un ko neuzskata par normu. Jo mazāk sabiedrība tolerēs uzturlīdzekļu nemaksāšanu, jo retāk būs situācija, ka parādnieks iestāsies darbā un vienosies ar darba devēju, kā sakārtot dokumentus tā, lai uzturlīdzekļi jāmaksā iespējami mazi vai vispār nav jāmaksā.

Šāda atbalstīšana ir izplatīta?

Edgars L.: Jā, šādas situācijas esam pieredzējuši. Bērnu mamma stāsta, ka vīrietis – uzturlīdzekļu parādnieks – strādā pie pazīstama darba devēja un sakārto dokumentus tā, lai nav jāmaksā. Tas parāda, ka sabiedrība tomēr tolerē uzturlīdzekļu nemaksāšanu.

Jānis S.: Likums paredz, ka uzturlīdzekļu parādniekam, kurš strādā, ik mēnesi tiek atstāta puse no minimālās algas, bet viss pārējais – noņemts. Man kā tiesu izpildītājam nav nekādu manevra iespēju, jo likumdevējs ir precīzi pateicis, cik lielā apmērā izdarāmi ieturējumi.

Kā lai vīrietis izdzīvo ar pusi minimālās algas?

Laris B.: Kopumā apbrīnoju, cik daudziem cilvēkiem jāiztiek ar ļoti nelieliem ienākumiem – jāsavelk gali ar minimālo algu, ja nav ne īpašuma, no kura varētu gūt ienākumus, ne citu peļņas avotu, ne partnera, kurš pelna. Tas ir liels jautājums – kā izdzīvot un kur nu vēl ar pusi minimālās algas?

Tomēr kādā brīdī uzturlīdzekļu parāda situācija jāsāk risināt. Vai ir ok, ka mēs vīriešiem kā tādiem brīvajiem radikāļiem ļaujam klīst apkārt, darīt kādus darbiņus, vēl uzsitam uz pleca – viss kārtībā, galvenais, ka strādā! Vai tomēr skatāmies uz Vācijas piemēru, kur parādnieks saprot, ka tā nedrīkst.

Ko var darīt sabiedrība, piemēram, biedrība Tēvi?

Viens ir prevencija – izglītot vīriešus par attiecībām un bērnu audzināšanu un to, kā veselīgi uztvert arī attiecību X stundas. Diemžēl pamatā strādājam ar tiem, kas gatavi par pakalpojumu maksāt. Latvijā nav daudz iespēju piesaistīt resursus, lai mēs kā NVO varētu palīdzēt vīriešiem – dzīves pabērniem. Naudu mums nemet virsū, atšķirībā no organizācijām, kas iestājas par daudzām citām problēmām. Pašlaik jūtama attieksme: ja vīrietim vajag palīdzību, lai viņš arī maksā!

Otrs segments, ar ko saskaramies, ir vīrieši, kas nonākuši attiecību X stundā pēc šķiršanās. Esmu dzirdējis daudz stāstu par emocionālo argumentāciju neiet uz sadarbību ar sievieti, labāk ieriebt. Mēs varam kaut nedaudz mēģināt palīdzēt atbalsta grupās, iesaistīt speciālistus, lai saprastu emocionālo pamatu un parādīt citus attiecību problēmu risināšanas instrumentus – lai tas nav murgs pašam, bērniem un sievietei.

Cik ir vīriešu, kas uzturlīdzekļus gribētu maksāt, bet viņiem nav, no kā?

Edgars L.: Šobrīd maksājumos piedalās apmēram trešā daļa parādnieku.

Jānis S.: Ir parādnieki, kas negrib, un ir parādnieki, kas nespēj maksāt. Brīdī, kad parādnieks nespēj maksāt, ir vesels argumentu vagons: nav izglītības un darba, ir cietumā. Ir jācīnās nevis ar tiem, kas nespēj maksāt, bet ar tiem, kas negrib, – manuprāt, tas ir būtiskākais.

Edgars L.: Te man ir stāsts. Kāda mamma jautāja, kāpēc bērnu tēvs, kas dzīvo reģionā, žēlojas, ka nevar atrast darbu, ja viņa strādā divos darbos un vēl meklē trešo, jo bērni ir pusauga vecumā un nodarbojas ar sportu. Vīrietim ir prasmes celtniecībā – lai brauc uz Rīgu un strādā! Bet viņam tas ir par grūtu. Kas tie par večiem!? Ej un dari, ja nav prasmju – pārkvalificējies, jo šobrīd Latvijā pieejams daudz brīvu darbavietu dažādās sfērās. No prakses diemžēl jāsecina, ka pātagas princips strādā labāk nekā motivējošais. Līdzko lieta nonāk pie tiesu izpildītāja un tiek apķīlāts konts un uzlikti dažādi liegumi, parādnieks ir klāt un domā, kā maksāt. Žargonā mēs varam runāt par profesionāliem parādniekiem. Viņi ne tikai nemaksā uzturlīdzekļus, viņiem arī citas saistības.

Kurš no ierobežojumiem izrādījies visefektīvākais?

Edgars L.: Ierobežojumi ir sistēmiski, un tie sākas ar tiesu izpildītāju – ja parādnieks nav sapratis, ka viņš var maksāt labprātīgi, lieta nonāk pie tiesu izpildītāja. Pagājušajā gadā divas trešdaļas no atgūtajām summām saņemtas caur tiesu izpildītājiem.

Interesanti, ka pēc aizlieguma spēlēt azartspēles vairāki tūkstoši parādnieku ir mēģinājuši to darīt!

Edgars L.: Vidējā mēneša statistika rāda, ka apmēram 3–10 % uzturlīdzekļu parādnieku mēģina spēlēt azartspēles, bet saskaras ar liegumu.

Cik daudziem parādniekiem ir autovadīšanas tiesību liegums?

Edgars L.: Kad šo likuma normu pieņēma, derīgas tiesības bija 8000 parādnieku. Šobrīd reālais liegums ir nedaudz virs 1000 parādniekiem. Tas nozīmē, ka pārējie iesaistījušies parāda dzēšanā.

Pieņemsim, ka vīrietis ir šoferis, un viņam ir tiesību liegums – kā lai viņš nopelna naudu uzturlīdzekļiem?

Edgars L.: Tiem, kas strādā profesionālu autovadītāja darbu, šāds netiek uzlikts liegums.

Jānis S.: Lūk, ikdienišķā situācija: parādniekam ir automašīna, kam uzlikts tehniskās apskates un pārreģistrācijas liegums, pūlos mašīnu atrast, lai to varētu pārdot un dzēst parādu. Vīrietis atnāk un saka: «Man ir nobloķēts bankas konts!» Atbildu: «Bet noteiktu summu tomēr varat saņemt.» Tad vīrietis saka: «Man vajag atbloķēt kontu, lai ielietu mašīnā degvielu, citādi nevaru pabraukt!» Tad jautāju: «Bet uz kurieni jūs brauksiet? Darba taču jums nav! Priekš kam jābrauc? Izmantojiet sabiedrisko transportu, bet naudu, ko nenotērēsiet degvielai, samaksāsiet bērnam.» Tas vīrietim nepatīk – nē, tā nebūšot ērti.

Vai mūsdienās ir iespējams noslēpt darbu, nekustamos īpašumus, mašīnas – dzīvot zili zaļi un nemaksāt uzturlīdzekļus?

Jānis S.: Man ir 25 gadu tiesu izpildītāja pieredze, esmu pieredzējis daudz stāstu. Lūk, tipiskākais piemērs. Atnāk vīrietis – smaidīgs, labā noskaņojumā un saka: «Zinu, ka man ir parāds, bet nemaksāšu! Ko tu man izdarīsi? Dzīvokli pārreģistrēju uz sievu, mašīnu – uz draugu, strādāju savā firmā, pats sev boss, gan jau izdomāšu, kā sev naudu samaksāt.»

Paiet gads vai divi. Viņš atnāk skumīgs. Kas ir? Saka: «Iedomājies!? Sieva aizgāja pie mana drauga! Toreiz parādu varēju nomaksāt – nebija nekādu problēmu, bet tas bija principa jautājums. Ar šodienas aci paskatoties – sen to būtu izdarījis.» Bet nu vīrietis bija palicis bez nekā.

Tā viņam vajag!

Jānis S.: Tāpēc saku – jāizvērtē riski: negrib vai nevar maksāt. Mūsu klients vairāk ir tas, kurš negrib maksāt, jo tas, kurš nevar, parasti cenšas vairāk.

Lai nevarētu izvairīties no parāda atmaksas, paveikts milzīgs darbs. Tiesu izpildītāja iespējas atrast parādnieka ienākumus ir daudz lielākas nekā pirms 15 vai 20 gadiem, jo monitorings ir visaptverošs. Ja parādnieks sāk strādāt, darba devējam tas jāpaziņo Valsts ieņēmumu dienestam dienu iepriekš, un šī informācija uzreiz nonāk arī pie tiesu izpildītāja. Ja parādniekam parādās jauns bankas konts, tiesu izpildītājs to uzreiz redz. Ja ir nekustamais īpašums, automašīna – viss ir redzams.

 

Par parādnieku nevar kļūt nejauši – vai nu tu no kāda esi ko paņēmis un neatdod, vai esi kaut ko pārkāpis un nemaksā sodu, vai tev ir bērns un tu par viņu nerūpējis.

Daudz runājam par demogrāfiju – valstij vajag bērnus. Valsts šobrīd spēj samaksāt to vecāku vietā, kas par bērniem nerūpējas. Varbūt nežēlojamies, visi kopīgi maksājam, un punkts?

Jānis S.: Ja valsts pārāk labi rūpēsies, daļa vecāku bērnus sāks izmantot kā ienākuma avotu. Ja UGF par bērnu maksā, piemēram, 200 eiro mēnesī, tad iedomājieties – pieci bērni ģimenē, un jau 1000 eiro!

Jūs domājat, ka tā nenotiek jau šodien?

Jānis S.: Domāju, ka notiek. Šo bērnu attīstībā nekas netiek ieguldīts – aug paši savā nodabā, tikko spēj, rūpējas par jaunākajiem brāļiem un māsām. Neesmu īsti pārliecināts, vai no viņiem izaug pilnvērtīgi, labi, kvalitatīvi sabiedrības locekļi. Vēl ir jautājums, vai tiesības saņemt valsts atbalstu vienmēr tiek izmantotas godīgi un atbilstoši?

Gadā apmēram 200 gadījumos UGF izmaksātos uzturlīdzekļus no saņēmēja piedzen atpakaļ.

Edgars L.: Statistika gadu no gada ir līdzīga – apmēram tik bieži katru gadu konstatējam, ka iesniedzējs negodprātīgi izmantojis iespējas, piemēram, otrs vecāks patiesībā maksā uzturlīdzekļus.

Jānis S.: Neteiktu, ka tas ir statistiski būtisks skaits.

Edgars L.: Tā ir – no 42 000 pārsimt gadījumu.

Cik ir uzturlīdzekļu nemaksātāju, par kuriem sievietes klusē?

Lauris B.: Ir stāsti, kad vīrietis sievietei saka: tu tikai pamēģini iesniegt kādu prasību! Pieļauju, ka reģionos situācija ir sliktāka, nekā šķiet pilsētas burbulī dzīvojošajiem.

Edgars L.: Valsts ir daudz darījusi, lai tā nebūtu. Uzturlīdzekļu piedziņai nevajag iet uz tiesu. UGF var vērsties, neizejot no mājām, – viss izdarāms elektroniski. Sievietei klātienē vīrietis nemaz nav jāsatiek. Valsts pakāpeniski rada arvien jaunus mehānismus, lai sievietēm nav jāpiedzīvo šādas situācijas.

Kāpēc sievietes izvēlas vīriešus, kas nerūpējas par bērniem?

Lauris B.: Atbilde jāmeklē pieredzē un psiholoģijā. Gan vīriešiem, gan sievietēm ir neapzināta vēlme un tieksme pievilkties kaut kam līdzīgam – tādam, ko pazīstam, pat ja tas ir nepatīkams. Tas vairāk ir psiholoģiskās izglītības jautājums – cik daudz sevi pazīstam. Savulaik cilvēkus veidoja kopiena – tur mēs guvām plašāku un veselīgāku priekšstatu par attiecībām. 20. gadsimts ar industrializāciju un kariem izveidojis dīvaini pasauli, kurā dzīvojam un uzskatām par tradicionālu. 

Jānis S.: Skolu, masu mediju un sabiedrības līmenī vairāk jāstāsta un jāmāca, ko nozīmē atbildība.

Lauris B.: Cik saprotu, tie, kas negrib maksāt, pamatā ir domājošie vīrieši. Ar viņiem mēs kā organizācija varētu strādāt, – dot piemērus un iespēju ieraudzīt citas domāšanu, uztveres un attieksmes formas, lai mainītos. Mums ir tēvi, kas nāk, lai saprastu – ja sevī ko mazliet pamaini, arī attiecības mainās, lai nav tā, ka vīrietis saka: es tāds esmu, kā akmeni cirsts, un jūs man neko nepadarīsiet.

Jānis. S.: Kāda, jūsuprāt, ir ticamība, ka tas varētu mainīt vīrieša uztveri – viņš sāktu saprast, ka jārūpējas par bērnu un ģimeni?

Lauris B.: Mana līdzšinējā pieredze rāda, ka tas tiešām izmaina. Bieži pietiek ar to, ka apziņā tiek izceltas uz izgaismotas lietas, par kurām cilvēks jau patiesībā domā. Puišiem ļoti maz stāstīts par attiecībām! Ko nozīmē rūpes? Bērnu tu veido pats ar savu attieksmi, pieredzi. Mēs varam iedot praktizēšanas veidus, kā būt klātesošam savu bērnu dzīvē. Protams, ir atkritieņi. Ja izdodas atbalstīt cilvēku, izveidojas jauns ieradums, un ir daudz labāk.

Jānis. S.: Pilnīgi piekrītu, ka darīt kaut ko ir stipri labāk nekā nedarīt. Pat ja tiek sasniegts neliels procents un sperti mazi soļi, katra nesalauzta bērna psihe ir daudz.

Vai tēvs, kurš nav maksājis uzturlīdzekļus, vecumdienās varēs ko prasīt no bērna?

Edgars L.: Tas ir tiesas kompetencē – vērtēt apstākļus. Likums paredz, ka šādos gadījumos bērnu var atbrīvot no pienākuma uzturēt vecākus.

Lauris B.: Kāds sociālais darbinieks reiz stāstīja, ka tiesa bērnam piesprieda maksāt, lai gan viņš saņēmis uzturlīdzekļus no UGF. Neesmu pārbaudījis.  Ja tā ir, sistēmā kaut kas nav kārtībā.

Jānis. S.: Domāju, ka šāda situācija vairāk ir izņēmums.

Edgars L.: Neesmu dzirdējis, ka tā būtu sistēmiska lieta. Būtu svarīgi redzēt tiesas argumentāciju.

Varbūt nemaksātāji jāliek cietumā?

Jānis. S.: Un varbūt viņu orgāni jātirgo? Ko nozīmē – jāliek cietumā!? Kāds no tā būtu ieguvums? Ja parādnieku ieliek cietumā, sabiedrība par to maksās, viņam būs krimināla sodāmība, kas atņems vēl vairāk iespēju. Likums jau šobrīd par tīšu izvairīšanos no sprieduma izpildes paredz kriminālatbildību.

Edgars L.: Cietumā jāliek tie, kuri labi dzīvo, neizjūt grūtības un ļaunprātīgi izvairās no maksāšanas. Bet jāatrod cits veids, kā aizklauvēties līdz tiem, kuri grib, bet izglītības vai prasmju trūkuma dēļ nevar maksāt.

Lauris B.: Ja nav prasmju un zināšanu, bet ir gribēšana, jābūt makšķeru sistēmai, lai cilvēkiem būtu iespēja strādāt. Piemērojot vairumu izpildprocedūru, cilvēks vairs nav pilnvērtīgs vīrietis, bet kā 5. klases internāta skolnieks, kuram vispār nav nekādu tiesību – ir tikai pienākumi, un tāpat tev vēl uzšauj! Un mēs vēl gribam, lai no viņa sanāk labs cilvēks…

Redzat kādu labu instrumentu?

Jānis. S.: Sabiedrības audzināšana. Censties viņus padarīt par cilvēkiem.

Lauris B.: Dažādās grupās, uzņēmumos, biznesos pastāv atšķirīgs tolerances līmenis gan pret uzturlīdzekļu nemaksāšanu, gan ēnu ekonomiku. Lai strādātu ar sabiedrību mērķēti, ir ļoti daudz darba.

Edgars L.: Ja neko nedarīsim, uzturlīdzekļu nemaksātāju vietā maksāsim divreiz. Šobrīd maksājam par viņu bērniem, bet, kad nemaksātāji sasniegs pensijas vecumu, no sociālā budžeta maksāsim pensiju.

Vai vīrieši, kuri negrib maksāt, savā draugu lokā ar to lepojas?

Jānis. S.: Šīs situācijas nerodas uz sitiena. Parasti draugi saprot, ka tas, kas noticis, nav pārsteigums. Viņi nelepojas, bet katram ir pietiekami forši nopulēta motivācija, kāpēc tā rīkojas. Draugi viņam pat varētu sākt just līdzi…

Pazīstat personīgi kādu uzturlīdzekļu nemaksātāju?

Edgars L.: Radu, draugu, ģimenes lokā tādu nav bijis. Bet skolas, studiju biedri ir.

Jānis. S.: Domāju, ka uzturlīdzekļu parādnieku nav. Maniem draugiem ir tā priekšrocība, ka varu viņiem pastāstīt, ar ko nemaksāšana beidzas.

Esat tā darījis?

Jānis. S.: Protams. Un daru gana bieži. Draugu lokā ir cilvēki, kas kļuvuši par parādniekiem citu iemeslu dēļ. Parakstot jauno lietu dokumentus, redzu – o, draugs! Kā jums šķiet, kā man kā tiesu izpildītājam būtu jārīkojas? Vajadzētu šo lietu pildīt?

Likums prasa piedzīt!

Jānis. S.: Es varu atteikties. Tāpēc piezvanu un saku: tev ir divi varianti – vari pateikt, ka gribi, lai uzņemos šo lietu, un vari pateikt, ka negribi. Ja pateiksi, ka negribi, lietu neņemšu, bet, ja lieta būs pie manis, tev būs pilnīga pārliecība, ka rīkošos godīgi un izdarīšu labāko. Jebkurā diennakts laikā varēsi piezvanīt un pajautāt – Jāni, kā mums iet? Šādas situācijas dzīvē bijušas. Kā domājat, cik draugi ir piekrituši, cik atteikušies? Visi ir piekrituši! Un kā domājat, cik no viņiem ir palikuši mani draugi? Neviens! Viņi tomēr nespēja to pārdzīvot.

Savulaik uzturlīdzekļu parādnieku saraksts bija ērti pieejams – pietika zināt vārdu un uzvārdu. Tagad jāzina arī personas kods. Kāpēc tā?

Edgars L.: Tā atzina Satversmes tiesa.

Jānis. S.: Kam jums vajag tādu informāciju?

Lai sieviete paskatītos, vai šajā sarakstā nav vīrietis, ar kuru viņa iepazinusies!

Jānis S.: Pajautājiet pašam vīrietim!

Ja viņš nemaksā uzturlīdzekļus, – melos!

Jānis S.: Pievediet viņu pie datora un sakiet – uztaisi, lūdzu, autentifikāciju Izpildlietu reģistrā: intereses pēc paskatīsimies, vai tev nav kāds nesamaksāts sods?

Savulaik uzturlīdzekļu parādnieku reģistrā KLUBS atrada vairākus vīriešus, aicinot izteikties, kāpēc viņi nemaksā. Veči bija laimīgi, ka beidzot kāds nevis audzina un pārmet, bet aprunājas. Pēc laika kāds vīrietis pat atrakstīja un pateica paldies – pēc šīs sarunas esot saņēmies un nomaksājis parādu!

Edgars L.: Mēnesī saņemam apmēram 4000 zvanu, lielākoties zvana parādnieki.

Lielākā daļa sūdzas par bērnu mammu – ka viņi izmantoti, viss bijis netaisnīgi.

Lauris B.: Ar tiem, kuri atraksta vai piezvana, arī mēs parunājamies un iesakām virkni instrumentu. Netiesājam un nepārmetam, bet uzklausām ar domu – zinu, ka tev ir smagi, bet mani interesē, ko jūti un domā! Vairākkārt izdevies vīriešus mudināt sākt domāt, kas un kāpēc ar viņu noticis, nevis tikai teikt, ka visi citi vainīgi, – ja nebūtu viņas, tādu apstākļu, tādas valsts…

Ko jūs teiktu vīrietim, kurš var, bet negrib maksāt?

Jānis. S.: Domā, ko dari! Brīdī, kad pieņem lēmumu par bērnu, saproti, ka tā ir atbildība uz ilgu laiku. Ar sievieti šis jautājums jāizrunā, bet mēs bieži neprotam un negribam runāt. Un ir jāprot normāli šķirties.

Edgars L.: Aizej, vecīt, pie spoguļa un paskaties uz sevi! Noliec ego malā un izdari vienkāršu lietu – samaksā bērniem uzturlīdzekļus, lai mammai vieglāk! Tev nav bērni no rīta jāceļ, drēbes jāgludina, jāved uz pulciņiem!

Lauris B.: Vispirms jāļauj izrunāties. Ja atbildība tiek uzkrauta visiem citiem, tikai ne sev, jāatrod iespēja pateikt: vecīt, bet kur ir tava atbildība? Un kas ir tas, ko tu darīsi? Ja nedarīsi šo, kas būs nākamais, ko nedarīsi? Labāk tomēr ir pa biškiņam sākt darīt…

Jānis. S.: Sākt maksāt ir vieglāk nekā turpināt nemaksāt!

 

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Diskusiju un problēmrakstu cikls «GANDRĪZ PRATINĀŠANA»» saturu atbild Izdevniecība «Žurnāls Santa».